Tinder puiši

Pornoaktrises intervija.

  Tu nezini, kas ir vilšanās, ja nekad neesi runājusi ar Andreju. Pēc skata labsirdīgais milzis izrādījās esam trīspadsmit gadus veca puisēna dvēselīte, kas iesprostota pieauguša vīrieša ķermenī - pasē vecums viens, bet prātā pavisam cits.

"Vai tev patīk sekss?"

"Vai tu izspļauj vai norij?"

"Kur esi to darījusi? Tikai gultā?"

"Vai tev patīk arī anāli?" (šeit gan man viņam bija jānolasa lekcija par to, cik laikietilpīga ir sagatavošanās drošam un nesāpīgam procesam, un viņam tas būtu jārespektē, lai viņš neatrastu sevi situācijā, kur viņa orgāns ir iesprūdis asiņu peklē; uzzināju arī, ka nekad viņš to nemaz nav darījis, taču tik un tā sevi uzskata par ekspertu)

Ja šis būtu bijis kāds no tiem modeļu kastingu video, mēs visi ļoti labi saprotam, kurp šie jautājumi vestu. Bet šī bija iepazīšanās aplikācija, kur pat (paldies Dievam!) nevar pievienot foto savai ziņai. Tā kā nebiju ieinteresēta saistīt savu dzīvi ar pornoaktrises karjeru, uz viņa intervijas jautājumiem atbildēju, īsi un lakoniski izpaužot savu nostāju un nevēlēšanos turpināt šo sarunu. Andrejs tik un tā nelikās mierā vēl pāris stundas, un izdomāja arvien jaunus un jaunus apakštematus, par kuriem mani iztaujāt, taču stipri vakarpusē padevās, novēlēja labu nakti un pazuda.

  Šim jau bija jābūt pietiekamam iemeslam, lai es nevēlētos vairs uzturēties šajā virtuālajā izslāpušo vīriešu pasaulē. Taču es turpināju savas gaitas. Zemapziņā sapratu, ka brīnumi divreiz nenotiek un diez vai es atradīšu vēl kādu tik pat šarmantu kā Ēvalds, bet tik un tā pie sevis murkšķēju, ka "ir lietas, kuras visiem vīriešiem būtu no viņa jāmācās". Smaidu raisošu profila attēlu kļuvis arvien mazāk, pie aprakstiem vairs neviens nepiestrādā... Vai tiešām būšu izsmēlusi visu apburošo vīriešu klāstu? Vien pāris smuki purniņi, paziņas, draugi un kursabiedri, bet nekā saistoša.

  Ik pa brīdim, līksmi skanot, uzradās kāds paziņojums par jaunu ziņu no Arvīda. Vispār, viņš ir tīri jauks puisis, tikai mūžam nesapratīsi, vai viņam interesē tieši tu, vai vienkārši viņam ļoti gribas. Pāris jaunas saderības ar kādu glīto seju, jaunas garlaicīgas sarakstes.

"Ko dari, saulīt? Baigā māksliniecīte man esi!" bija pats oriģinālākais, ko saņēmu, un tas mazdrusciņ lika man samesties sliktai dūšai.

Uzrakstīja arī kāds Rihards - pēc izskata ļoti simpātisks jauneklis ar tumšām, garām matu cirtām, silti brūnām acīm, tautā sauktajām teļu acīm, izteiksmīgu zoda līniju un vidēji muskuļotu augumu. Viņš jau brīdināja savā aprakstā, ka sarunu mēdz iesākt ļoti vāji, taču tas varot mainīties (kas, diemžēl, nenotika). Izrādījās, ka uz to brīdi atradāmies vien pārsimts metru attālumā, jo viņš bija atbraucis pie vecākiem, kuri dzīvo manas ielas sākumā. Viņš piedāvāja "iet pastaigāties" pirms viņš brauc projām uz mēnesi.

  Skumji nopūtos un meklēju tālāk. Vairs nezināju, ko meklēju, jo doma par to, ka Ēvalda klonu man neatrast, no zemapziņas bija jau aizceļojusi līdz apziņai. Acis vairs nemetu tikai uz tiem tumšmatainajiem bālģīmjiem, lūk, piemēram, Vars. Šaubos, vai tas ir viņa īstais vārds, taču pievilcīgs vīrietis. Viņa profils apgalvoja, ka viņš ir septiņus gadus vecāks par mani, bet pēc dažām viņa bildēm spriežot, varētu varbūt pat dubultot šo starpību, pateicoties nogurumu paudošajai sejas izteiksmei un bārdas rugājiem, kas bija pāris toņus tumšāki par viņa medus brūnajiem matiem, un tos izraibināja ari kāds sudraba stiebriņš, kas harmoniski saskanēja ar viņa vēsi pelēkajām acīm. Savukārt pāris citās viņu mierīgi varētu noturēt par manu vienaudzi. Saderība, jauki.

  Turpinot meklēt kaut ko-neko un mēģinot atdzīvināt garlaicības nobendētās sarunas, es pavadīju savus vakarus un visus citus bezdarbības brīžus. Pa reizei gadījās kāds aizdomīgi vērīgs skatiens no pāris vīriešiem sabiedriskajā transportā, taču manā dzīvē tas neko neietekmēja. Vēl joprojām biju vientuļa sieviete, kas mīl uzmanību un rūpes, taču nesaņem to pietiekamos daudzumos. Tipiskie pasaku prinča cienīgā paskata medicīnas studenti un tūristi no ārzemēm, kas meklē smukas čiepiņas, ar ko aiziet uz kādu bāru galvaspilsētā, iedzert un piedzerties, un kaislīgi, izmisīgi cenšoties noturēt līdzsvaru un cerot, ka nepaliks slikti, iekrist viņu viesnīcas numuriņa gultā, lai pavadītu tik pat kaislīgas divdesmit minūtes, pa vidu tam kāds latvju bālēliņš ar laipnu sejasizteiksmi un matu želeju pielietu frizūru. Pāris mākslinieki, kā piemēram, Raitis, kurš mīl japāņu animācijas un kebabus, klausās man patīkamu mūziku un šķiet kaut kur redzēts. Veltīju viņam zaļu sirsniņu, un tas izrādījās abpusēji.

  Kārtējo vakaru kavējot laiku Tinder, visa ierastā kontingenta vidū kāds profils lika man apstāties un satraukti aizturēt elpu. Vai tas tiešām ir viņš?