Tinder puiši

Siera frī.

  Bastejkalns, Esplanāde, kanālmala, Vērmanes dārzs... Katram līdzi termoss ar karstu tēju, lai būtu ar ko sasildīties. Man - rožu tēja, ko biju atvedusi no Bulgārijas kopā ar vēl daudziem citiem šī cēlā zieda produktiem, tajā skaitā bija arī smaržas, ko biju sev uzsmidzinājusi šodien pirms došanās no mājām, un tagad to aromāts nemanāmi savijās ar drēgno vakara gaisu un piparmētru tējas garaiņiem, kas nāca no Ēvalda termosa. Mēs sēdējām uz soliņa, malkojām karstos dzērienus un runājāmies, viņš uzsauca tostu:

-Par tikšanos!

Mēs "saskandinājām" termosu vāciņus un padzērāmies. Ēvalds, pacēlis acis uz manu pusi, vēl joprojām lūpas piespiedis vāciņa malai, pasmaidīja.

-Un par tavām skaistajām acīm, - viņš ar to pašu smīnu piebilda, un tas lika man pārāk strauji iestrēbt tēju un aizrīties ar to.

Izklepojusies es pasmējos par viņa pārlieku lielajām raizēm un atbildēju:

-Par tavām arī!

-Klau, - puisis iesāka, - vai tev tiešām ir astoņpadsmit?

"Ak vai," es domās noelsos un iekrampējos ciešāk savā tējas "tasītē", lai noslēptu to, ka drebu aiz satraukuma.

-Nu... Gandrīz.

-Cik tas ir?

-Pietrūkst pāris mēnešu, - es centos pasmaidīt.

Manuprāt, tas nebija nekas traks, bet sapratu, ka ir arī cilvēki ar gluži pretēju uzskatu.

-Nu tad jau nekas, - viņš pasmējās un aizvadīja sarunu atpakaļ pie interesantākiem tematiem.

  Randiņš ievilkās līdz vēlam vakaram, par ko liecināja pirmās īsziņas no tās pašas draudzenes, kura lika man aizsākt visu šo piedzīvojumu. Pati biju pazaudējusi savu laika izjūtu mulsajos klusuma brīžos, kad skatījos Ēvalda lielajos, sudrabainajos acu spoguļos un vēroju, kā viņa plakstiņi laiski pieveras, paniski prātojot, vai šis ir tas mirklis, kad mums būtu jāskūpstās. Protams, tā nebūtu es, ja neizjauktu ikkatru no šiem brīžiem ar neveiklu sarunas iesākumu par laikapstākļiem vai citām tik pat garlaicīgām un mazsvarīgām tēmām.

  Pavadījis mani uz pēdējo autobusu, kuru gandrīz sanāca nokavēt, mans kavalieris, laiku netērējot, uzaicināja mani jau uz nākamo tikšanos, uz ko es ar lielāko prieku piekritu. Atstājusi viņu bez klišejiska atvadu skūpsta un iekāpusi autobusā, ņēmos atbildēt uz satrauktās draudzenes simtajām ziņām.

"Kur viņš tev pieskārās?" viņa, iespējams, daļēji jokojot (lai gan neesmu īsti pārliecināta), man jautāja.

"Tieši sirsniņā," bija mana vienīgā atbilde, ko varēju sniegt par savu pasaku princi baltajā zirgā.

  Vai kāds būtu domājis, ka nākamā tikšanās būs vēl neveiklāka? Ēvalds man izklāstīja savas bērnības atmiņas un apkaunojošos noslēpumus, un mēs atkal izstaigājām visus Rīgas parkus līdz mums beidzās tēja.

-Ko tu teiktu par karstvīnu? Es dzīvoju te pat netālu, varētu ieiet pa ceļam veikalā un nokārtot to lietu manās mājās, - viņš piedāvāja.

Es apzinājos, cik aizdomīgi izklausās šī ideja, taču neatteicos, jo vēl joprojām plivinājos tajās pāris sekundēs pirms viņš pirmo reizi mani uzrunāja.

  Lai arī karstvīnu veikalā mēs neatradām, doma par karstu, grādīgu dzērienu mūs nelika mierā, un vienojāmies par tēju ar balzāmu. Mēs aizčāpojām līdz viņa dzīvoklim, kur viņš mitinājās kopā ar saviem vecākiem.

-Nesatraucies, viņu nebūs līdz kādiem deviņiem, - Ēvalds mani nomierināja, redzēdams, ka bažīgi saraucu uzacis, tuvojoties viņa mājām.

Vien desmit mierīgas minūtes ar tēju un volejbola spēli fonā, un pie ārdurvīm kāds sāka grabināties ar atslēgām. Satraukta saskatīšanās, neveikla apsveicināšanās ar Ēvalda vecākiem un fiksa jo fiksa saģērbšanās un nozušana. Neveikls klusums liftā, ko vēlējos pārtraukt ar kādu asprātīgu piezīmi, taču nepaspēju to iestarpināt starp mirkli, kad paskatījos augšup, lai uzrunātu blakus stāvošo jauno vīrieti, un mirkli, kad attapos ar viņa lūpām uz savējām.

  Atkal pēdējā minūtē noķerts pēdējais autobuss, un pēc šīs tikšanās sekoja nākamā un nākamā, un nākamā. Pa vidam nācās atteikt pirms tam sarunāto randiņu ar brūnacaino hipsteru Miķeli, jo bija sākusies mana mazā idille, un ko gan man citu vajag? Seriālu vakari, kopīga piedzeršanās un dokumentālo filmu baudīšana, spontānas tikšanās, ko varēja ierosināt kaut vai ar tādiem stulbiem jociņiem kā "Vai tu esi siera frī? Jo es tevi gribu." Drīz vien es izdzēsu to mazo, rozā uguntiņu no sava telefona, jo pēc tās vairs nebija itin nekādas vajadzības, tā bija izpildījusi savu uzdevumu pavisam citādāk, tomēr daudz labāk nekā biju cerējusi.

Taču arī siera frī mēdz atdzist.