Tinder puiši

Sapņu mincis.

  Pirmajā randiņā ar Ēvaldu mūsu sarunu par socioniku un Ventspils mēmītēm bija pārtraucis kas negaidīts.

-Pēc socionikas testiem var arī noskaidrot savu duālo tipu, kas ir kā tavs ideālais partneris, un... Ak Dievs! Vai tu redzēji? - es pārtraucu savu stāstījumu un iesaucos, kad mums garām aizbrauca kāds vīrietis uz divriteņa, un viņam uz pleca sēdēja kaķis.

Abi sajūsminājāmies un pasmējāmies, un turpinājām sarunu:

-Tātad, kā jau iesāku - duālais tips, ideālais partneris, un tur ir arī uzskaitīti pazīstami cilvēki, kam ir šis personības tips. Izrādās, ka mans ideālais vīrietis ir Aivars Lembergs.

  Pusgadu vēlāk es, sēžot savā gultā, ietinusies segās, skatījos uz mazu attēlu savā telefona ekrānā. No tā uz mani nolūkojās divdesmit vienu gadu vecs vīrietis vārdā Renārs, un viņam uz pleca - kaķis. Tāds pats, kā tas, ko redzējām toreiz. Vai es vēl par kaut ko domāju un šaubījos? Protams, ka nē! Nekavējoties nospiedu to zilo zvaigznīti, lai pavēstītu par savām simpātijām šim četrkājainajam spalvu kamoliņam. Jā, mani interesēja viņa kaķis, nē, tā nav zoofīlija. Manu sirdi piepildīja neaprakstāms prieks, un drīz vien manā acu priekšā parādījās teksts, ko izmisīgi gaidīju: "Jums ir saderība!"

 Nezaudējot ne mirkli, es uzrakstīju Renāram.

"Vai pastāv iespēja, ka es būtu Tevi redzējusi uz divriteņa Rīgas centrā ar kaķi uz pleca?" šim bija jābūt labam sākumam, es biju pārliecināta.

  Taču mana sapņu pils drīz vien tika sagrauta, tas nebija tas pats kaķītis un tas pats riteņbraucējs. Renārs nekad nav braucis pa Rīgu ar divriteni, un pirms sešiem mēnešiem viņš pat vēl nedzīvoja Latvijā. Tas, protams, mani sāpināja, taču ne tik ļoti, cik varētu, jo puisis izrādījās patīkams cilvēks, lai arī visai daudz nerunāja. Mēs samainījāmies ar numuriem un sākām sarakstīties arvien biežāk. Izrādījās, ka mīlīgais, ūsainais purniņš bija jauna kaķu dāma, kurai patīk naktīs rotaļāties ar visu, kam vien viņa tiek klāt, un modināt savu saimnieku četros no rīta bez jebkāda nopietna iemesla, un drīz vien mana attēlu galerija sāka piepildīties ar šī melnbaltā brīnuma fotogrāfijām; Renārs tik tīksminājās par visu, ko varēju pastāstīt par sevi.

  Arī Vars un Raitis neklusēja, nerunājot jau par Arvīdu, ar kuru mums bija izveidojušās ļoti draudzīgas attiecības. Par Raiti neko ārkārtēju nevarēju teikt, varbūt vienīgi to, ka viņš, kā man šķita, pārlieku dramatizēja savu iepriekšējo attiecību beigas un ne visai veiksmīgo pieredzi šajā aplikācijā. Savukārt Vars komunikāciju iesāka spēcīgi, ilgi nekavējoties pie iepazīšanās frāzēm un tukšām sarunām par mākslu. Sākumā viņš izteica vēlēšanos par to, ka viņam labpatiktos, ja kāds viņu ar pātadziņu padresētu zīmēšanā, bet turpināja ar ko sulīgāku:

"Vai negribi nopelnīt 50 eiro?"

Es uz brīdi noliku telefonu un aizskatījos tālumā. Biju nonākusi tur pat, kur Liktenis, un nezināju, kā man justies. Smieklīga situācija, un es gribēju zināt vēl.

"Iespējams," it kā nedroši atbildēju.

"Ja Tu man atsūtītu savu spilvendrānu, es Tev samaksātu. Bet tai jābūt nedēļu lietotai, un neviens cits nedrīkst būt licis galvu uz tās."

  Piedāvājums bija negaidīti oriģināls, un kāpēc gan nepiekrist tik vieglai naudai? Pēc mana jā-vārda, Vars aizvadīja sarunu atpakaļ pie mākslas, mūzikas un citām interesēm. Arī viņš bija kaķu cilvēks, un viņam nebija vis viens, bet veseli pieci murrājošie spalvu kušķi, ar kuriem viņš mani iepazīstināja, vienu pa vienam, sākot ar Pēci. Tā man šķita visai interesanta sakritība, jo arī pašai bernībā bija runcis ar tādu vārdu. Ar pavisam nelielu piepūli, izpētot kopīgos Facebook draugus un caur tiem atrodot Vara profilu, uzzināju, ka viņš īstenībā ir viens parasts Ritvars ar neparastu domu gājienu. Neko vairāk par viņa vārdu gan neuzzināju, taču pagaidām tas mani arī neinteresēja. Mani aizrāva šis nestandarta darījums un sagrozītās sarunas, no kurām nekad nevarēja saprast, vai runā ar mazuli vai ar pieaugušu vīrieti. Viņa joki vijās ar nopietnību, un tas mani gan intriģēja un sajūsmināja, gan neiedomājami nogurdināja, taču tas bija baudījums. Dīvainā, izkropļotā formā.

  Nevar aizmirst arī par Tomasu, manu mazo, kaislīgo aizraušanos. Drīzāk gan viss bija otrādāk - es biju viņa sapņu sieviete, mūza ar cietsirdīgajiem uzskatiem par mīlestību, kas nežēlos nevienu par bijušajām attiecībām sērojošu dvēseli. Viņš teica, ka meklē meiteni, kas ir kā māksla, un kas gan tam varētu atbilst vēl vairāk, ja ne mans pašportrets ar peonijām, kas vēl joprojām daiļoja manu profilu? Protams, mums izveidojās saderība, lai gan no manas puses tā bija tikai ziņkārība. Viņš kā savu himnu bija norādījis izpildītāja Mac DeMarco dziesmu "Ode to Viceroy", un es tobrīd pati sev vēl nebiju spējīga atzīt, ka vismaz nedaudz izbaudu šī dziedātāja žēlabaino ņaudēšanu. Mēs sarakstījāmies trīs dienas, un šo trīs dienu laikā Tomass paspēja divas reizes piedzerties, sasūtīt daudz jo daudz dzēruma selfiju un pasaukt mani vienos naktī uz Nacionālo bibliotēku. 

  Nākamajā dienā, izgulējis paģiras, viņš, iespējams, saprata, ka nav atstājis to labāko iespaidu, un klusi pazuda.