pārklāji | ✓

9:33; 23.04

Džeidai patīk pastaigāties naktī.

Miegs vairāk nenāk viegli. Viņai arī nepatīk domāt. Bet, kad viņa guļ uz muguras un blenž uz saplaisājušiem griestiem, viņas domas iznāk ārā spēlēties.

Un tādēļ viņa vairs nav mājās. Tā vieta viņai neko nenozīmē. Džeida māju izmanto tikai gulēšanai. Pārējo laiku viņa pavada ārā, neko īpašu nedarot.

Tādēļ viņa staigā. Parasti ar cigareti rokās, bet šonakt ar pustukšu alus skārdeni.

Ielas apgaismojums midžinās, dodot viņai personīgu salūtu. Tās lampas tāpat nedod daudz gaismu.

Šonakt viņa nemaz nepamana mašīnas lukturus. Tas, ko viņa pamana, ir mašīnas riepas uz asfalta. Un pēkšņi Džeidu apžilbina gaismas un viņa domā, vai tā ir mirt.

Bet tad ir klusums. Un soļi uz asfalta.

"Kas pie velna?"

Džeida pāris reizes samirkšķina, meklējot balss avotu. Tā ir skaista balss, viņa izlemj. Lai vai kurš tas bija, viņš izskatījās dusmīgs, to varēja noprast pēc tā, kā viņa rokas bija pārlocītas pār viņa krūtīm. Viņa varētu būt detektīvs. Džeida ieķiķinās, to iedomādamās.

Un pēkšņi, noslēpuma svešinieks sagrābj viņas plecus un velk viņu uz mašīnu. Džeida ir pāris alus skārdenes naktī un viņu īsti neinteresē tas, kas ar viņu notiks.

Durvju aizciršanās liek viņai salekties un viņa visu enerģiju koncentrē uz to, kā vīrieša garie pirksti apvijas atslēgām un iedarbina motoru.

"Tev vajadzētu to salabot," viņa paliecas uz priekšu un pārbrauc pirkstus panelim. Viņa ir mašīnā, Džeida nodomā. Velns, viņai tiešām jābūt detektīvam.

"Vajadzētu," vīrieša dobjā balss piepilda tukšumu un Džeida novēršas no paneļa. Viņa samiedz acis, cenšoties saredzēt vīrieti, bet ir pārāk tumšs, lai viņa redzētu jebko izņemot aso žokļa līniju.

Ir daudzas lietas, kas Džeidai nepatīk. Brokoļi, suņi un nebūt valdošajai. Par divām no trīs viņai nav jāuztraucas. Bet tad viņa saprot, ka viņa alus skārdene nav viņai rokās un varbūt viņai nevajadzētu būt detektīvam, jo viņa neatceras, ka būtu to nolikusi.

Pirms viņa var tālāk domāt par skārdeni, mašīna strauji apstājas un viņa tiek pamesta uz priekšu un atsit galvu pret mašīnas jumtu.

Un tad viņu pa pusei ved, pa pusei velk aiz kādas ēkas. Viņas kājas šķiet kā akmeņi un viņa nodomā, ka, ja reiz viņa ir detektīvs, viņai nevajadzētu tik daudz dzert.

Varbūt viņu nogalinās. Džeidas acis ieplešas un viņa sāk domāt par garā auguma uzbrucēja ieroci.

Un viņas domas ir pastumtas malā kad roka apvijas viņai apkārt un visu enerģiju vajag ielikt kāju celšanā lai nenokristu pa metāla kāpnēm.

Noslēpumu vīrietis smaržo kā alkohols un odekolons. Nu, varbūt tā ir viņa. Bet noslēpumu vīrietis smaržo labi.

Un tad viņa stāv stabili. Un ir piķa melna tumsa. Un viņai jāpieturas pie noslēpumu vīrieša, lai nenokristu.

Ir dažas sekundes klusuma. Džeida dzird vīrieša elpošanu. Viņa pāris reizes samirkšķina, saprotot, ka ir ļoti tumšs un viņai nav ne jausmas, kur viņa ir. Vai ar ko viņa ir. Viss, ko viņa zina, ir ka noslēpumu vīrietis slikti vada mašīnu un smaržo nedaudz kā kanēlis.

Viņa nemaz neievēro, ka noslēpumu vīrietis aiziet, līdz mirklim, kad klusumu pārtrauc sērkociņa šņākšana un istabu izgaismo eļļas lampa.

Tā ir pirmā reize, kad Džeida var kārtīgi aplūkot vīrieti, kas tagad izstampā sērkociņu uz grīdas. Noslēpumu vīrietis nedaudz izskatās kā slepkava. Viņam ir tumši mati un sadīrāta jaka un asinis tek no – stop.

"Es to izdarīju?" Džeida pasper soli uz priekšu. Pirms noslēpumu vīrietis var saprast, kas notiek, Džeida pieliek pirkstus pie viņa deniņiem un tos atrauj, lai aplūkotu asinis. Vainas apziņas vilnis pārskalo viņu.

"Tā nebiji tu," vīrietis nomurmina. Džeidas roka ir atrauta no viņas sejas un noslaucīta pret noslēpuma vīrieša jaku, atstājot sarkanu strēli.

Un noslēpumu vīrietis velk nost savu jaku un dod to Džeidai. Mazākā auguma sieviete to paņem rokās un mirkli to aplūko.

Džeida aizķeras pati aiz saviem vārdiem, kad noslēpumu vīrietis pasniedzas un cenšas novilkt viņas kreklu, kas ir izmērcēts alkoholā. Viņa pārtrauc elpot, kad viņš saplēš viņas kreklu un pamet to malā ar dusmu pilnu nopūtu.

"Vismaz uzaicini mani uz randiņu," Džeida neskaidri paziņo un ieķiķinās pati par savu joku. Vīrietis tikai pakrata galvu un pārvelk jaku pār Džeidas pleciem, aizvelkot rāvējslēdzēju pāri viņas krūšturim.

Džeida apskauj savu torsu ar rokām. Tagad viņai ir silti. Un nāk miegs. Un tagad viņu ieskauj kanēļa smarža, bet viņai nav pretenziju. Džeida sāk domāt, kad noslēpumu vīrietis viņu noslepkavos un pieliks tam punktu.

Viņa apmulst, jo pēkšņi noslēpumu vīrietis tur vairs nav. Džeida aplūko mēbeles telpā.

Grīdas dēļi čīkst zem viņas kājām. Viņa sagrābj to, kas viņai ir taisni priekšā. Plēve. Caurspīdīga, plastmasas plēve. Viņa pasper soli atpakaļ. Līķa maiss? Tad viņa saprot, ka tas ir tikai dīvāns. Noklāts ar plēvi, gluži kā viss pārējais telpā. Varbūt viņai nebija lemts būt detektīvam.

Uz galda ir cigarešu paka un viņa vienu paņem pirms izvelk šķiltavas no savas džinsu kabatas. Viņa nav īsti droša kur viņa ir un kas īsti notiek, bet viņa ir ārā no lietusgāzēm, un tikai tam pašlaik ir nozīme.

Noslēpumu vīrietis atgriežas ar kaut ko rokās un Džeida tur cigareti starp zobiem kamēr vēro, kā viņš noliek krūzi uz galda.

"Tas ir buljons," noslēpumu vīrietis apsēžas uz plēves pārklātā dīvāna un atskan nepatīkama skaņa, kad plēve saņurcās. Kad Džeida truli blenž uz viņu, viņu novelk uz dīvāna un cigarete ir izvilkta no viņas mutes.

Džeida gatavojas protestēt pret cigaretes pazaudēšanu, bet viņa vēro, kā noslēpumu vīrietis to pieliek pie savām lūpām. Un tad krūze ir silta pret viņas rokām un Džeida aizmirst, kādēļ vēlējās protestēt.

Viņa aizdedzina vēl vienu cigareti, kad krūze ir tukša. Noslēpumu vīrietis joprojām ir viņai blakus. Džeida domā, vai viņš joprojām ir dzīvs. Viņa iebaksta viņam ar kāju. Nekādas reakcijas. Džeida tur cigareti starp zobiem un noliecas viņam pāri. Kad viņš nepamostas, viņa iepūš dūmu mākoni viņa sejā. Tikai tad Džeida saprot, ka noslēpumu vīrietis joprojām ir dzīvs. Tumšmatainā vīrieša seja saviebjas.

Apmierināta ar savu atklājumu, Džeida aizrāpo uz otru dīvāna galu un pievelk ceļgalus sev klāt.