Detroitā vienmēr līst.
Vismaz to Džeida ir izlēmusi no savas vietas uz jumta. Viņa necieš lietu – tas pārmet miglainu pārvalku pār pilsētu un apgrūtina atrast ceļu mājās, kad ir nakts.
Reizēm viņas redze ir tik miglaina, ka viņa neatšķir mēnesgaismu no ielas lampām. Tajās naktīs viņa guļ, izmantojot jaku kā spilvenu un drebinoties katru reizi, kad garām pabrauc mašīna.
Kaut kas trūkst viņas dzīvē, viņa izlemj, kad vēro kā pelni no cigaretes nokirīt un iemājojas uz viņas džinsiem.
Protams, viņa jūt pilnību savā ārprātā laiku pa laikam. Ir mirkļi ar tīru laimi un ir mirkļi ar pilnīgām, sirdi plosošām sērām. Džeida izmisīgi grib ticēt, ka tā ir tikai daļa no viņas dzīves. Viņai patīk sev teikt, ka kādu dienu labais un sliktais sevi izlīdzinās.
Diemžēl, viņa jau krietu laiku ir pazinusi tikai sēras. Skumjas ir atstājušas tukšumu viņas ribās, kad vienīgā ģimene, kas viņai bija, izdomāja, ka vecāku pienākumi nav domāti viņam, atstājot meitu vienu pašu viņu nobružātajā mājā pie pilsētas robežas.
Un tagad ir Džeida pret pasauli. Un varbūt viņai tā arī patīk.
Novalkātais, sarkanais lakats tur matus nost no sejas, kamēr viņa stāv uz jumta malas, šūpojoties šurpu turpu ar kurpju purngaliem pāri malai. Viņa ieelpo un vēro dūmu strēli vērpjamies gaisā sev blakus.
Viņai patīk sajūta. Viņai patīk tas, kā sirds sitas pret ribām un viņai atkārtoti sev jāatgādina elpot. Atgādināt, ka viņa ir dzīva.
Viņa izdzīvo, Džeida izlemj, atkāpjoties no malas un uzkāpjot cigaretes pārpalikumiem ar kāju. Viņa izdzīvo, bet viņa nav pārliecināta, ka dzīvo.
أنت تقرأ
pārklāji | ✓
القصة القصيرة"Un katra šūna viņas ķermenī kliedza 'pieskaries viņam, pieskaries viņam', bet viņa nevarēja. Aidens bija mākslas darbs un Džeida nevarēja viņu izbojāt. Viņa jau to bija izdarījusi pietiekami daudz reižu." Sākts: 19. Jūnijs, 2017 Pabeigts: 10. Augus...
