Nedēļu vēlāk Džeidai sāk riebties zvaigznāju plaisas.
Viņa sēž uz jumta un gaida Aidenu. Tagad Džeida ir tā, kas taisa sviestmaizes. Viņa katru vakaru atstāj Aidena pusi uz letes ar salveti, uz kuras uzzīmēts smaidiņš. Lielākoties tā ir prom līdz rītausmai. Sliktās dienas ir tās, kad Džeida pamostas un sviestmaize nav aiztikta.
Viņa nav droša vai šodien ir laba, vai slikta diena. Viņa cer, kā vienmēr, ka šodien ir laba diena. Labas dienas nozīmē cigaretes padošanu šurpu turpu vēlu vakarā līdz viens no viņiem aizmieg un otrs uzmin kāju cigaretes galam.
Un tagad viņa sēž uz jumta. Viņa tur ceturto cigareti šodien starp zobiem un vēro, kā dūmi pazūd drūmajās nakts debesīs.
Un tad viņa stāv uz jumta malas, atkārtojot vecu paradumu. Vējš kutina viņas kakla aizmuguri, viņas rokas izplestas uz sāniem lai turētu līdzsvaru. Kaut kas par to, ka viņa atrodas uz nāves robežas liek viņai justies dzīvai.
Un pēkšņi viņu sauc. Un viņu velk atpakaļ aiz jakas (kas reiz bija Aidena). Un viņu cieši tur. Un viņa jūt asaras pret savu ādu.
Un tad Džeida saprot, ka Aidens viņu tur.
"Par ko tu domāji?" Aidena balss ir aizsmakusi un Džeida praktiski jūt izmisumu. Viņš joprojām viņu tur sev cieši klāt, un Džeida iedomājas, vai tā ir, kad viņu kādam vajag.
"Tu nevari tā vienkārši..." Aidens kliedz, atraujoties un sagrābjot viņas plecus. Džeida saraujas no tā, cik stingri viņš tur viņas ādu, bet ierauga asinis, kas tek pār Aidena seju un nekam citam nav nozīmes.
"Es ne..." Džeidas balss ir čuksts. Aidens mirkli blenž uz viņu, zaļas acis satiek pelēkzilas kamēr abi cenšas izlīdzināt elpošanu.
Džeida domā, vai Aidenam viņu vajag.
"Tad ko tu darīji?" Aidena acīs ir asaras un Džeida nekad nav redzējusi viņu tik vāju. Un tas viņu pārbiedē. Jo Aidens ir stiprais, bet tagad viņš asiņo un raud un Džeida nemāk salabot cilvēkus. Tāpēc visi aiziet. Viņi sagriežas uz viņas salauztajām malām.
"Es..." Džeida aizķeras pati pār saviem vārdiem. Viņa netaisījās lēkt. Viņa netaisījās krist. Bet viņa nezin, kā paskaidrot Aidenam ka viņai vienkārši vajag kaut ko just. Viņai vajadzēja piekļūt cik tuvu iespējams nāvei, bet nemirt. Viņai vajadzēja valdīt pār situāciju.
"Džeida!" Aidens joprojām kliedz. Viņš tur Džeidas seju sev rokās un kliedz. Jo, ak dievs, viņš nevar viņu pazaudēt. Un redzot viņu tik tuvu malai, tas nolauza visas sienas, ko viņš uzbūvēja.
"Es nezinu, es... es vienkārši..." Džeida pakrata galvu, acis pievērsušās uz asinīm, kas tek pa Aidena vaigu. Bet viņš joprojām gaida atbildi, ko Džeida nevar dot, jo ja nu viņa būtu lēkusi? Viņai tajā nebija nozīmes. Tajā, vai viņa dzīvoja vai mira, nebija nozī-
Un tad Aidena lūpas ir pret viņas. Viņš viņu pievelk tik tuvu klāt, ka Džeidai liekas, ka viņas kājas nenoturēs viņas svaru un ak dievs...
Tam ir nozīme.
ESTÁS LEYENDO
pārklāji | ✓
Historia Corta"Un katra šūna viņas ķermenī kliedza 'pieskaries viņam, pieskaries viņam', bet viņa nevarēja. Aidens bija mākslas darbs un Džeida nevarēja viņu izbojāt. Viņa jau to bija izdarījusi pietiekami daudz reižu." Sākts: 19. Jūnijs, 2017 Pabeigts: 10. Augus...
