Jūs jau zināt, ko saka par visām labām lietām...
Džeida necieš lietu.
Tas nāk lejā biezos slāņos, liekot jumtam pilēt vēl vairāk, kā parasti. Džeida ir pavadījusi visu dienu skraidot šurpu turpu no vannasistabas, tukšojot spaiņus atkal un atkal.
Tādēļ arī viņa nemaz nedzird smagos soļus uz balkona.
Bet viņa dzird pēkšņo troksni sev aiz muguras. Vispirms viņai šķiet, ka tas ir pērkons, bet, kad viņa apgriežas, tā nav.
Aidens ņem pārklājus nost no viņu mēbelēm.
Džeida vēro, kā viņš norauj plastmasas pārklāju no dīvāna un burzīšanās atbalsojas pa telpu. Sastingusi, viņa turpina vērot.
Viņš mēro ceļu uz balkonu un pārsteidz Džeidu, kad savīsta pārklāju un pārmet to pāri malai.
Aidens nepievērš viņai uzmanību un turpina raut nost pārklājus no viņu mēbelēm. Viņš ir izmircis, krekls piespiests ādai un tumšākā pelēkā tonī kā no rīta.
Pa viņa seju tek asinis, Džeida saprot. Viņa aizmirst par caurumiem griestos.
"Tu asiņo," ir viss, ko Džeida izstoma, kad Aidens atgriežas viesistabā. Viņš pamāj ar galvu vienreiz, bet neko nesaka. Aidens turpina raut nost pārklājus.
Džeida iedomājas, ka aiz šī visa ir sagrozīts simbolisms. Starp viņiem ir savādāka enerģija. Viņai šķiet, ka viņi ir uz kāda atklājuma robežas.
Kad pēdējai mēbelei ir norauts pārklājs, Džeida pieiet pie Aidena ar slapju auduma gabalu.
Bet viņš paslīd viņai garām, atstājot Džeidu samulsušu un uztraukušos.
"Ko tu pie velna dari?" viņa nosēcas, kad Aidens aizvelk krēslu uz balkonu. Pirms Džeida spēj viņu apturēt, viņš ir pārmetis krēslu pāri margām. Pat ja lietus dārdēšana uz jumta ir neticami skaļa, viņa joprojām dzird krēsla atsišanos pret betonu un saraujas.
Viņa spēj tikai vērot, kā atlikušie krēsli un kafijas galds satiek to pašu likteni. Viņas prāts panāk viņas ķermeni tikai tad, kad Aidens sāk vilkt dīvānu pa grīdu.
"Aiden, ko tu pie velna dari?" Viņa nomet audumu un steidzas viņu apturēt. Bet, kad viņš paskatās uz viņu, tas viss pazūd.
"Lūdzu," viņš nomurmina. Tikai tad Džeida ievēro tīro izmisumu viņa sejā. Viņa redz asinis viņa lūpu kaktiņos un zilumu virs viņa labās acs. Un tieši tobrīd viņa saprot, ka darīs jebko viņa dēļ. (un tas viņu pārbiedē vairāk, kā viņa vēlas atzīt)
Tieši tādēļ viņa saņem otru dīvāna galu un palīdz Aidenam to pārmest pāri margām. Tad Aidens pagriežas pret Džeidu un saņem viņas roku.
"Ejam," Aidena balss ir aizsmakusi, bet viss uz ko Džeida spēj koncentrēties ir tas, kā viņu pirksti sader ideāli.
Un tad viņu velk pa ugunsdzēsības kāpnēm un viņai jāpūlas, lai tiktu viņam līdzi.
Viņi neuzdod jautājumus, tā tas vienkārši ir. Bet Džeida grib atbildes vairāk par visu.
Bet tagad, Aidens darbina mašīnu un Džeida steidzīgi sprādzē drošības jostu. Lietus dārdina jumtu un tieši kad viņa gatavojās uzdot pirmo jautājumu, Aidens ieslēdz mūziku un pagriež tik skaļi, ka Džeida nav droša, ka vēl līst. Tas ir CD, kura izpildītāju Džeida nezina.
Aidena rokas ir sagrābušas stūri tik stingri, ka Džeidai paliek bail, ka viņš atslēgs asinsriti sev pirkstos. Džeida nemaz nespēj koncentrēties uz lietus lāsēm, kas sitas pret logiem, jo viņa ir pārāk noraizējusies.
Viņa redz asaras. Aidens strauji mirkšķina. Džeida sāk domāt, ka tomēr dažām lietām ir lemts beigties liesmās.
Viņi brauc cauri visām dziesmām uz diska un Džeida pagrābj pāris salvetes no cimdu nodalījuma. Pirms Aidens var strīdēties, viņa atsprādzē savu drošības jostu un paliecas pār centrālo paneli lai slaucītu asinis uz viņa vaiga.
Viņa dzird, kā paātrinās Aidena elpošana. Kad Džeida ievēro, cik ļoti viņam dreb rokas, viņa sāk uztraukties par beigām. Joprojām līst, ir tumšs un pēdējais, ko viņiem vajag ir avārija.
Aidens pasniedzas uz radio pusi, bet Džeida sagrābj viņa roku un uzliek to atpakaļ uz stūres.
"Elpo," Džeidas balss ir klusa un maiga, un Aidens nodrebinās, kad jūt viņas elpu uz savas ādas. Viņas vārdi izdara tieši pretējo, jo pēc pāris sekundēm Aidens pagriež stūri un aptur mašīnu ceļa malā.
Džeida, pārliecināta, ka sastopas ar neizbēgamu nāvi, uzliek roku pāri sirdij kad ar sānu atsitas pret priekšējo paneli.
Un tad atslēgas ir izrautas no aizdedzes, un mašīnas gaismas izslēdzas, un starp viņiem ir klusums. Džeida redz Aidena seju mēnessgaismā un saprot, ka šī liekas savādi līdzīga naktij, kad viņi iepazinās.
Bet tagad Aidens sabrūk pret Džeidu un visas viņas aizsardzības sienas sabrūk līdz ar viņu. (tagad viņa vairs nevar izskaitīt, cik reizes tas ir noticis)
Viņi tā paliek kādu laiku. Viss, ko Džeida tik ļoti grib teikt, lūdzas būt pateikts, bet viņa klusē.
Tādēļ viņa atkārto to pašu.
"Viņa nav tevi pelnījusi,"
Un Aidens dara to pašu, paceļ galvu un paskatās uz viņu ar aizmiglotām acīm.
"Ja ne viņa, tad kura?"
Džeida dzird izmisumu viņa balsī. Viņa pasniedzas un saņem viņa seju sev rokās.
"Tu esi idiots."
Un tad Džeidas lūpas ir pret viņa, un liekas, ka viss ir aprāvies. Viņa nemaz nav tik droša, ka līst un vienīgais, ko viņa jūt ir Aidena rokas uz viņas vidukļa.
Un viņa sāk domāt par to, kādēļ viņi vispār atstāja pārklājus uz mēbelēm.
... Tām pienāk beigas.
KAMU SEDANG MEMBACA
pārklāji | ✓
Cerita Pendek"Un katra šūna viņas ķermenī kliedza 'pieskaries viņam, pieskaries viņam', bet viņa nevarēja. Aidens bija mākslas darbs un Džeida nevarēja viņu izbojāt. Viņa jau to bija izdarījusi pietiekami daudz reižu." Sākts: 19. Jūnijs, 2017 Pabeigts: 10. Augus...
