Iegājusi jaunos apartamentos,kas bija no tēta teiktā,uz manu vārdu,es biju iespaidīgi pārsteigta. Šis,protams,bija kārtējais luksus,ko esmu redzējusi,taču doma,ka šis pieder man,tas manās acīs likās daudz labāk nekā citi,to skaitā pat tēva privātmāja.
Šis manu omu uzkāpināja daudz augstāk.
Divas istabas uzreiz pamanīju,jo bija viena guļamistaba un otra visiem. Viena virtuve,kas bija kopā ar galveno viesistabu un divas vannasistabas,kur vienā bija tualete un duša,bet toties otrajā tualete un milzīga vanna,kur jau redzu sevī atpūšamies,pēc smagas skolas dienas,lielos burbuļos. Tāds skats vien visu padarīja labāku.
Kad visu jau biju pēctam apskatījusi,es nolikusi savu personisko somu uz dīvāna,pagriezos uz visām pusēm,klusi iesmejoties,jūtoties mazliet brīvāka,zinot,ka man ir pašai savi apartamenti,pat ja ar mani dzīvos kopā...jaunais apsargs.
Atceroties to un viņa kluso klātbūtni,es pamanīju,ka viņš ir atspiedies pret sienu un vēro mani. Viņa uzmanība vien man lika neērti nomīņāties uz vietas un piesarkt,kā sīkai meitenei.
"Un...ko tagad?" uzrunājusi viņu,turot tizlo nervozumu aiz sienas,dziļi sevī,bija jāsaņemas kaut ko teikt,jo klusums bija neciešams.
Namjoon par manu teikto uzrāva uzaci,bet momentā iztaisnojās un smagi nopūties,nāca pie manis un domājusi,ka viņš apstāsies man klāt,es kļūdījos.
Pa ceļam,viņš sāka vilkt savu žaketi nost un kamēr aizvēru savu muti par to,viņš jau bija man garām,to nometis uz dīvāna,dodoties uz virtuvi.
"Tagad uztaisīšu mums pusdienas. Varat iekārtoties,kamēr to daru," devis pēdējo skatienu uz mani,pāri savam plecam,es varēju tikai noskatīties,kā viņš aiziet. Pat pamanīju revolveri,kurš bija viņam uz jostas - ieroču speciālā nodalījumā.
Es uzreiz nodrebinājos.
...Taču tas nebija no bailēm...
...Tas bija no...patīkama satraukuma un liela karstuma...
Mani tracināja tas,ka man tētis noalgoja tādu apsargu,kas tieši visur novērsīs manu uzmanību. Taču,sapratusi viņa teikto,es brīdi samulsu.
"Pag...pusdienas? Tu tagad būsi arī mans pavārs?" es nevarēju atturēties par to neiesmieties,kad vēroju viņu virtuvē,jau no ledusskapja izliekam pārtiku uz letes,lai no tās pagatavotu,ko ēdamu.
Namjoon sastinga un pacēlis galvu,deva man skatienu.
"Pavārs? Tikai tāpēc,ka pagatovošu mums abiem ēst,tu uzskati mani par pavāru? Atvaino,ka tā runāju,bet tā kā turpmākos piecus mēnešus būšu šeit,mans darbs nebūs tikai pasargāt tevi. Es vienkārši neredzu citu,kurš to manā vietā darītu," atbildējis,beigās ar mazu sakarsmu,es tikai izpletu acis no šoka.
Tagad nekas neliecināja,ka mums mana tēva kabinetā,vai pat pirms tam,kad biju tikai dvielī,bija moments,kad likās,viņa acis varētu mani izģērbt,pat nepieskaroties. Tas moments,protams,bija pazudis un no viņa puses bija tikai aukstums. Pat atļāvās ar mani runāt tādos vārdos,itkā es būtu nelietderīga.
Es varēju eksplodēt.
"Excuse me?" man uzreiz izspruka,gribot viņam jau kaklu nožņaugt,bet pamanījusi viņa sejā mazu smīnu,bija nojausma,ka viņš to darīja,lai es uzvilktos.
Tādu apsargu es negaidīju,tāpēc lai neieietu vēl lielākā argumentā ar viņu,es aši pagriezos,lai pazustu no viņa klātbūtnes,bet es labi zināju.
Viņa tumšais skatiens sekoja,ikkatrai manai kustībai,kad nozudu pa gaiteni,savā jaunajā istabā.
**
YOU ARE READING
Bodyguard | Kim Namjoon |
Action"Bet tēti,man nevajag apsargu!" es biju dusmīga,stāvot sakrustodama rokas,skatoties uz viņu sēžam pie sava darba galda. Viņš uztaisīja nopietnu acu skatienu. "Vajag gan un tieši šodien tu viņu jau satiksi. Kā nekā tu esi mana meita. Labi zini,ka man...
