Bodyguard | Kim Namjoon |

Ch 8 : Argument & tears

GABRIELA :

Es biju nesaprašanā,jo mans tēvs bija ieradies pie manis apartamentos un tagad ir manā istabā,tieši acu priekšā.
Tas,ka man iestājās arī brīža šoks,bija pašsaprotami.

"Tēti?" es iesāku,diezgan pārsteigtā balsī," ko tad tu šeit dari?"

Mans tēvs tikai sakoda zobus un ātrumā soļoja uz manu pusi,kad viņš jau bija tieši pie gultas un es pat nevarēju aptvert notiekošo,kad viņš apsēdās un ieskāva mani savās rokās,tik cieši,ka pilnīgi man elpa aizrāvās.

Kas notiek?

"Man tāds prieks,ka ar tevi viss kārtībā," viņa balss pauda tik lielas raizes,ka nesapratu uzreiz,par ko viņš šādi uzvedas.

Es paskatījos pāri plecam uz Namjoon un ieraudzīju vēl aizvien viņu noskaitušos,kurš raudzījās mana tēva mugurā,itkā tulīt varētu ar savām acīm ižšaut lāzerus. Man pat uz brīdi uzmetās šermuļi,bet kad jutis manu skatienu,viņa acis uzlaidās uz manas sejas,un es zvēru,viņš atmaiga,kā lācītis,tikko ieraudzījis pilnu podu ar medu.

Mani vaigi uzreiz iesārtojās,redzot viņu skatāmies uz mani,tāpēc es novērsos un atliecos atpakaļ,lai izrautos no tēta stingrā apskāviena. Manā sejā pauda tikai jautājumi.

"Vai vari man paskaidrot,kas šeit notiek un kāpēc esi šeit? Tu man tā arī neatbildēji," gaidot no tēta atbildes,es pamanīju viņa sejā nogurumu un pazīmes par bezmiegu,dēļ ziliem lokiem zem acīm.

Viņš smagi nopūtās,izberzēdams savas acis un brīdi uzlūkoja Namjoon,dodot viņam kādu acu sarunas kontaktu,ko pat nesapratu,jo ar grūtībām Namjoon piekrita tam,ko viņi tur sarunāja,bet man pat nebija jājautā,kad pamājis un uzmetis man pēdējo skatienu,viņš pameta mūs ar tēti istabā vienus,aiztaisot aiz sevis durvis,bet es jutu,ka viņš nemaz nevēlējās mani pamest.

Lai arī tas izklausās pārāk pārliecinoši no manas puses,jo pat nezināju vai tā ir,taču es sapratu to skatienu. Tas lūdza man kaut ko iebilst,bet bija jau par vēlu,jo labi zinam,ka ar tēti esmu drošībā.

Kad palikām beidzot divatā,iestājās nāvīgs klusums un es pašķielēju uz tēti,kurš jau mani nopietni vēroja. Man uzreiz raisījās panika.

Ak vai,viņš tagad kaut ko nojaušs. Viņš zina par mani un Namjoon...nu man ir lieli sūdi...ko lai es daru?

Pirms varēju tajā iedziļināties,tētis piesēdās tuvāk un ar nopietnu sejas izsteiksmi,pajautāja to,ko pavisam gribēju noslēpt.

"Tā,Gabriela,es zinu,ka esmu atbraucis pie tevis,lai pārbaudītu tavu drošību,un kā jūties,pēc tā kas notika. Es zinu,ka iespējams esi nesen pamodusies un neko neatceries,bet man vispirms jāzina,kas ir starp tevi un Namjoon. Kopš viņš sāka tevi apsargāt,jūsu attiecības liekas pavisam savādākas nekā ar citiem maniem vīriem,jo viņš nemaz nav pirmais,kurš ir diezgan jauns un trenēts. Tu esi mana meita,un es gribu tevi pasargāt,tāpēc atbildi man godīgi,lai zinu,kā rīkoties."

To visu dzirdot,es biju pilnīgi sastingusi no bailēm un šoka. Ja tētis zinātu,manam apsargam būs beigas,un vienīgais,lai izglābtu viņu no tā ir melot.

Piedod tēti,bet man nekas cits neatliek.

Ievilkusi dziļu elpu,es centos mierīga izskatīties,lai man neredz cauri," Redz tēti,lieta tāda,ka...."

Un tas bija pirmais,kad sameloju tētim,viņa pašas meita.

**

Pēctam,kad tētis noskaidrojis situāciju un par laimi noticēja,ka starp mani un Namjoon nekā nav,es varēju viegli uzelpot,bet tas ko viņš pēctam pastāstīja,lika man justies tik slikti,ka nezināju,ko darīt.

Kad jau pametis mūsu apartamentus un atvadījies no mums,mazliet aiznesot sev līdzi dusmas,par Namjoon neuzmanību,jo netiku atstāta drošībā,tad es sāku sabrukt,jo es nevēlējos,lai tētis mani redz tādu. Es tiku gandrīz nolaupīta un ja mans apsargs nebūtu devies tam kretīnam pakaļ un atradis mūs,es būtu noteikti kaut kur citur,noteikti pamožoties kādā pagrabā,uz aukstas grīdas,bez ēdiena,bez nekā,vai pat vēl sliltāk....

Manas domas bija tik lielā haosā,ka jau atkal man galva sāpēja un temperatūra uzcēlās,bet es šoreiz centos sabrukt labāk,nekā citas reizes,jo man jau apnīk būt tai vājai,trauslai meitenei,kura ir tik bezspalīdzīga,ka pat sevi nevaru aizstāvēt pašas dušā.

Es pat nevainoju Namjoon,zinot,ka viņš tā jau izdarīja visu,ko varēja. Man bija jāpateicas viņam,pat pēc visa,kas starp mums bija,jo kā lai briesmīgi nebūtu,viņš ir mans glābējs un es pat vēl neesmu paldies viņam pateikusi. Bija laiks saņemties.

**

Kad aiztaisījās apartamenta durvis,liecinot,ka tēvs ir prom,es vēl aizvien sēdēju gultā,pārdomādama visus notikumus un iespējamos gadījumus,kas būtu notikuši,ja...ja...

"Nemaz neej tajā virzienā," manas domas izjauca zema balss,kad salecos un paskatījos uz durvju pusi,ieraugot Namjoon stāvam,kurš bija sakrustojis rokas un sejā bija pilnīga nopietnība.

Kad uzreiz nesapratu,par ko iet runa,viņš turpināja," Es labi zinu,ko domā,kas būtu noticis,ja nebūtu tevi izglābis,bet lieta tāda,ka es nemaz nebūtu to pieļāvis," atspiedies no sienas un atkrustojis rokas,viņš sāka nākt uz manu pusi un mana sirds jau sāka lekt no satraukuma,katram vārdot pasakot,

" jo labi zini,ka sargāju tevi un man pienākums ir panākt to,lai esi pilnīgā drošībā. Šoreiz es pats biju vainīgs,jo būdams neuzmanīgs,tu tiki gandrīz paņemta,bet tas "Gandrīz" neskaitās,Gabriela...tu man esi pirmajā vietā,tāpēc neizej uz to,kas būtu,ja būtu...galvenais,ka esi šeit...ar mani...un tas ir pats svarīgākais,jo to nedarīju tikai darba dēļ," pabeidzis sakāmo,viņa garais augums bija jau pie gultas un man tik lika atliekt galvu uz atpakaļu,lai paskatītos uz viņa seju,un viņa skatiens jau vien lika man nosarkt.

Viņa vārdi mani sasildīja. Gan sirdi,gan visas iespējamās vietas. Tas bija visapkaunojošākais,kas var būt,bet to izmetusi no galvas,es vērsos tikai pie apziņas,ka tiešām esmu šeit,ar viņu,jo viņš ir man līdzās,kā atbalsta plecs. Tas arī lika man sabrukt,jo viņš gāja visam cauri,lai mani izglābtu,ne tikai lai izpatiktu manam tēvam un saprotot,ka viņš ar to pelna naudu,bet gan arī vienkārši manis dēļ.

Negribējās ticēt,bet bija jau par vēlu,kad man pār vaigiem sāka lielas asaras birt,saprotot situāciju un cik lielās briesmās biju,taču pateicoties manam apsargam,esmu sveika un vesela.

Es pat nepamanīju kustību sev blakus,kad sajutu divas stingras rokas pieraujam mani pie cieta krūškurvja,ieskaujot mani ciešā apskāvienā un pirmais,ko izdarīju,es iesmaržoju Namjoon dievišķīgo vīrišķīgo aromātu,kad mans deguns bija pie viņa uzvalka krekla. Manas iekšas,protams,dega un biju lielā šokā,apzinoties,ka viņš mani tur,bet es varēju tikai apķerties viņam ap kaklu,lai pieglauztos klāt,kā mazs kaķēns,tiecoties pēc siltuma un komforta.

"Nekautrējies. Izlaid visas asaras,cik tev tīk," iečukstējis man ausī,es nodrebēju,jūtot viņa roku glaužam manus matus,nomierinošā veidā.

Viņa rokās bija tik patīkami,ka izraudāju visas savas emocijas,un manam apsargam pat nebija par to iebildumu,ka saslapinu viņa uzvalku,vai par to,ka viņam jānomierina tikko sabrukusi emocionāla un puņķaina meitene. Par to es biju ļoti pateicīga.

Nekas nevarēja būt labāks par to,tāpēc nemanot es iemigu viņa rokās,kuras turpināja turēt mani visu vakaru,jo zināju,ka esmu drošībā un viņš mani pasargās.