"Bet tēti,man nevajag apsargu!" es biju dusmīga,stāvot sakrustodama rokas,skatoties uz viņu sēžam pie sava darba galda.
Viņš uztaisīja nopietnu acu skatienu.
"Vajag gan un tieši šodien tu viņu jau satiksi. Kā nekā tu esi mana meita. Labi zini,ka man...
Ieejot pašam dušā,es jau zināju,ka kaut kas nav lāgā,dzirdot kādus soļus dzīvoklī. Es sākumā nodomāju,ka tā ir Gabriela,bet šie soļi bija smagāki,nekā viņas un es pat neiedomājos paņemt savu telefonu,kas bija saslēgts ar dzīvokļa kamerām,lai zinātu,kas īsti notiek.
Uz brīdi es pat sajutos briesmīgi,iedomājoties sliktāko. Pat nedomājot,es izlecu no dušas,aptinu ap sevi baltu dvieli un paņēmu savu pielādēto ieroci,kas jau man bija uzlikts uz citu dvieļu kaudzes,zinot,ka to vajag man visur.
Lavoties gar sienu līdz durvīm klusi,bet aši,es tās uzreiz atslēdzu,lai varētu iziet cauri savai istabai un atvērt arī tās durvis,lai nekavētos skatīties,kas noticis. Es tiešām nedrīkstēju domāt,ko sliktu,jo mans darbs to paredzēja priekš manis. Bija jābūt mierīgam,izturīgam,zināt visus trikus,kas tika man iemācīti,lai redzētu problēmu un pēctam es to varētu norisināt tā,lai visi beigās ir laimīgi.
Nokļūstot gaitenī,es pagaidām neko nedzirdēju,bet tiko manāmi soļi pagaisa aiz aizvērtām ārdurvīm,kuras pamanīju,ka ir salauztas,dēļ roktura.
"Shit,'' es varēju tikai nolamāties.
Tā bija tikai mana vaina. Es nebiju pārāk vērīgs un tas noveda Gabrielu briesmās.
Taču bija jābūt idiotam,lai stāvētu uz vietas un domātu,ko darīt. Es momentā devos uz durvīm,atrāvu tās vaļā un metos skriet pakaļ tam nelietim,kurš nolaupījis manu Princesi.
**
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Es to ieraudzīju tikai tad,kad tiku līdz pazemes mašīnas stāvvietai,jo starp mašīnām,milzīgā ātrumā nesās diezgan tievs zellis melnā,turot rokās smalku ķermeni. Tas uzreiz lika man justies dusmīgam,kā vēl nekad. Man bija galīgi vienalga,ka esmu tikai dvielī,puspliks,taču šis nevarēja gaidīt.
Ticis līdz kaut kādam melnam busiņam,viņam jau bija padomā,ka tiks tajā ātri iekšā,redzot,kā viņš paranojā skatās apkārt,bet par laimi neredzējis mani,es tiku ātrāk pie viņa un nemaz nedomājot uzbruku.
Bija slepkavai jāpiekļūst uzmanīgi,jo mana meitene bija vēl viņam rokās un es nevarēju pieļaut,ka pat bezsamaņā viņa tiek ievainota,kaut vienas skrambas dēļ. Pamanot pat,ka viņai zem baltā palaga,ko laikam pats uzmetis viņai virsū,nekā nav,tas vispār lika man redzēt sarkanu. Tas visu padarīja vēl sliktāku viņam. Es neļaušu viņam tikt ar to sveikā cauri.
Pavisam jau klāt,es tiku pie viņa galvas un to ar vienu roku stipri pagriezu,tādejādi uz brīdi viņu apdullinot,kamēr pa to laiku noķeru un saņemu Gabrielu,kad pēctam novietoju viņu vietā,uz zemes,kur viņai nekas nevar notikt. Pat tā jau viņa pirms tam bija diezgan sliktā pašsajūtas stāvoklī.
Prātīgi,bet ātri ar apdomu,nolicis viņu uz asfalta un atstutējis pret citu mašīnu,man nebija laika skatīties iespējamos ievainojamus,tāpēc,ka jau jutu to nelieti ejam man aiz muguras,lai varētu pamēģināt mani pārsteigt un uzbrukt,bet mani refleksi bija ātrāki.
Pagriezies,es viņu pašu pārsteidzu,kad iebelzu viņam pa seju un izmantoju to brīdi,lai iegrūztu viņu busiņa durvīs un ieslogotu manā acu raugā,turot ar vienu roku viņa kaklu un ar otru pie deniņiem,izmantojot savu ieroci. Es biju tik dusmīgs,ka nespēju valdīt savas emocijas. Viņam vajadzēja ciest.
"Hey!" iekliedzis viņam sejā,es iepļaukāju viņam pa seju un atkal sažņaudzu viņam kaklu," Acis uz mani!" nokomandējis,es liku viņam skatīties uz mani,jo pēkšņi lielais laupītājs izrādīja bailes.
Viņš tikai sažmiedza acis ciet un kratīja galvu,žestā,ka nevēlas klausīt. Tas visas lietas padarīja viņam vēl grūtākas. Lai nu notiek. Pats vainīgs.
"Atbildi man," es ielīdu viņam sejā un centos būt mierīgāks,lai jau nesāktu liet asinis," Kā tu tiki dzīvoklī? Vai vari tam atbildēt? Kā tu vispār zināji šo vietu un ka meitene ir tur? Saki,kas esi un ko biji nodomājis. Vēlāk pateiksies,ka vispār ļāvu tev atbildēt,'' es draudēju.
Drebot vēl vairāk,tas nelietis atļāvās vēl iesmieties.
"Nē...tu neko nesaproti,'' bija pirmie vārdi,ko viņš izrunāja un pat tie man likās pretīgi. Pat zobi nebija viņam labā stāvoklī,kad viņam mute atvērās.
"Es neatkārtošu vēlreiz," šoreiz teicu daudz lēnāk,lai viņam tas ieiet savā galvā,kad atkal ietriecu viņa galvu busiņa durvīs un ievaidējies,pa to laiku,es piespiedu jau gatavībā gaili un sagrābu viņa kaklu tā,ka vairs gandrīz elpas nav. Vajadzēja dabūt mācību,par ko bija izdarījis. Tagad viņa dēļ Gabriela guļ bezsamaņas,tikai ar plānu auduma gabalu virs viņas skaistā ķermeņa,kas tiek aukstēts uz stulbā asfalta.
Fuck!
Tas nelietis sāka rīstīties un smieties vēl trakāk,cik nu mana roka viņam atļauj,bet izdzirdot to vien,es noņēmu no viņa deniņiem savu ieroci,lai ar to iebelztu viņam pa viņa kaulaino vēderu. Ko viņš vispār ēd?
Saraucis uzreiz seju sāpošā grimasē,es varēju tikai pasmīnēt,nemaz nepiepūloties,jo pat nebija jāpretojas pret viņa niecīgo spēku.
"Kas tas bija? hm? Tu gribi vēl?" piebāzis savu muti viņam pie auss,es klausījos,kā viņš jau tulīt pats zaudēs samaņu. Šoreiz tā skaņa lika man izbaudīt uzvaru,bet sekundes ilga jau mūžību,kad sapratu,šī ir laika tērēšana. "Izskatās,ka tomēr pašam viss jāizdara," nopūties ar nožēlu,es atkāpos un pielicis ieroča galviņu pie viņa rīkles,viņa šoka baiļpilnās acis bija pēdējais,ko redzēju,pirms nošāvu viņam galvu nost.
Nebija jēgas tādu paturēt dzīvu. Pat asinis tam neko nepalīdzēs.....
GABRIELA :
tik silts...ahhh
Tas bija vienīgais,ko varēju domāt,kad sāku atmosties no lieliskā miega,kas man bija,bet kad gribēju atvērt acis,tās vienkārši palika ciet. Minūtes pailga nesaprašanā,kad man beidzot iestājās milzīga panika. Tad arī jutu,ka mana galva sāp tik stipri,ka domāju,esmu to atsitusi,dzēruma laikā.
Bet es nedzēru neko....
Lai arī kas bija noticis ar mani un mana atmiņa bija galīgā dibenā,es mēģināju atmosties un saprast,kur atrodos,jo man nebija nejausmas,kas notika pirms...pirms...ko es darīju pirms šī miega?
Likās,ka iestājusies galīga amnēzija.
"Kas..." iesākusi,man tomēr izdevās atvērt acis,bet kad tās atvēru,likās,ka visa pasaule ir miglā un manas smadzenes ir tik smagas,kā svins,ko nevaru panest. "Ughh..." satvērusi savus matus,es tos satvēru cieši,lai atgūtos,bet bija baigi grūti.
Kas tad tāds varēja notikt,ja neko neatceros? Esmu jau palikusi traka?
Man bija tik daudz jautājumu,bet līdz tos varēju izdomāt,mana redze noskaidrojās un es ar savām acīm ieraudzīju,ka esmu savā istabā. Es,protams,biju slima,bet pēctam neko neatceros.
Paskatījusies apkārt,viss izskatījās,kā parasti. Nekas neparasts,bet pirms varēju tajā iedziļināties,lai tomēr pārbaudītu,manas istabas durvis tika atvērtas vaļā,ar tik lielu sparu,ka salecos.
Pagriezusi galvu es sastapos ar mana tēva raižpilno,bet dusmīgo skatienu,pat nenojaušot,kas notiek,bet viens bija skaidrs.
Ak nē...man ir sūdi
Un tur pat blakus viņam parādījās arī Namjoon,kurš izskatījās mazliet noskaities un nokaitināts,bet tagad bija lielāka problēma. Ko es tādu izdarīju,ka mans tēvs ieradies?
