GABRIELA :
Beidzot atlabusi no trīs dienu ilgās slimošanas, es varēju atkal doties uz skolu. Pat ja to ienīdu, jo bija daudz jāmācās, es nevarēju vien sagaidīt izrauties no saviem apartamentiem, lai atkal nokļūtu sabiedrībā, kur bija cilvēki, ar kuriem varu komunicēt.
Un runājot par manu miesassargu... Namjoon likās daudz tuvāks man, viņš vispār neatgāja no manis ne soli, pat nezinu kāpēc.
Par skūpstu viņš nebija vēl ieminējies, varbūt viņš nožēlo to, taču pilda savu pienākumu tik un tā.
Šā vai tā, tas nelika man justies tik slikti, lai es nepriecātos atkal ietuz skolu, lai tiktu no dzīvokļa sienām prom. Briesmas, protams, bija vēl ārā, bet ar mani bija Namjoon, es zināju, ka viņš mani var pasargāt.
Tā es attapos pēc četru stundu lekcijām, skolas kafejnīcā ar Elisu, savu labāko draudzeni un miesassargu netālu pie sienas, kas bija tuvāk kasei. Viņa man visu dienu vaicāja, kā jūtos, jo bija noraizējusies par manu saslimšanu un pēkšņo pazušanu, taču es pārliecināju viņu, ka ar mani viss ir kārtībā.
Vismaz pagaidām.
Toties neizpalika ar zinošo skatienu, ko viņa meta man un Namjoon, it kā zinātu manu noslēpumu. Es izlikos to neredzam.
Uzlikusi uz paplātes ābolu sulas paku un izvēlējusies sev pusdienās rīsus ar dārzeņiem, es jutu, ka ap mani sāk palikt skaļāka murmināšana un pirms sapratu par ko tā ir, es jutu kādu pienākam sev aiz muguras.
"Sveika, Gabriela," balss izdeva smīna sajūtu un es sažmiedzu acis ciet, zinot, kam tā balss pieder.
"Kristofer."
Es pagriezos, ieraugot mūsu skolas basketbola zvaigzni ar saviem diviem draugiem Bobu un Endiju. Protams, Kristofers priekšgalā.
Mums nebija pagātne, bet bieži skolā viņš kasījās man virsū. Nevis lai pakaitinātu, bet viņš gribēja mani, ne jau pirmo reizi tas būtu noticis. Vairākas reizes viņš centies mani iegūt, bet es katru reizi teicu nē, tas arī bija aizliegums no mana tēva, lai neiesaistos ar puišiem.
Kristofers bija katras meitenes sapnis.
Garšs, netīri blondi mati, zaļas acis, plati pleci un tas smaids, ko parasti ievilināja meitenes viņa varā, bet es zināju, ka tā ir tikai maska. Es zināju viņa noslēpumu, taču to citu reizi.
Es nebiju no tām meitenēm, kas cenšas iegūt populārāko puiša uzmanību. Visi domāja, ka esam perfekti viens otram, zinot, ka esmu viena no populārākajām meitenēm, bet es centos ieblīvēties ar visiem kā normāla persona. Es vēlējos būt tāda kā citi.
"Kur tad biji palikusi, skaistulīt? Man tevis pietrūka šīs trīs dienas," turpinājis smīnēt, viņš pienāca tuvāk, lai noglaustu manu vaigu ar savu roku.
Es sakniebu lūpas dusmās, cenšoties neuziet pa gaisu un atkāpos no viņa, redzot viņa acis satumšojamies.
" Nesauc mani tā, " es centos būt mierīga," Un labāk ej prom, man ar tevi nav par ko runāt," pagriezusies, lai paņemtu savu ēdienu, es jutu ciešu tvērienu, kad Kristofers pagrieza mani pret viņu, lai pierautu mani pie sevis.
Es smagi noriju siekalas un paskatījos pāri viņa plecam, lai tikai ieraudzītu Namjoon, kurš jau ātri tuvojās uz mūsu pusi.
Ak nē. Es nevēlējos nepatikšanas un izvērst nepatīkamu scēnu.
"Tu man pakļausies. Es zinu, ka nevari pretoties man, un es tev to apsolu..." Kristofers pieliecās man pie auss, lai iečukstētu man, bet draudoša balss lika man sastingt, tāpat kā Kristoferam.
VOUS LISEZ
Bodyguard | Kim Namjoon |
Action"Bet tēti,man nevajag apsargu!" es biju dusmīga,stāvot sakrustodama rokas,skatoties uz viņu sēžam pie sava darba galda. Viņš uztaisīja nopietnu acu skatienu. "Vajag gan un tieši šodien tu viņu jau satiksi. Kā nekā tu esi mana meita. Labi zini,ka man...
