UZ VISIEM LAIKIEM [iesaldēts]

Chapter 1: Stefānija

Neitans negaidīti pienāca man klāt un apskāva mani, - Labrīt, Stefānij, - viņš man iečukstēja ausī.

Es salecos, - Cik reizes man jāsaka tev, lai tu beidz tā darīt! Man jau drīz būs trauma. - Neitans iesmējās, - Tas nav smieklīgi! - es iebakstīju viņam. Viņš atkal iesmējās.

- Varbūt mums iet prom? - Anna pajautāja un pārējās iesmējās.

Anna ir mana draudzene, tuvākā no visām, bet viņai vienmēr paticis ķircināt mani, it īpaši, ja runa ir par Neitanu.

- Nevajag. - es iesmējos.

- Tu jau tā vienmēr saki. - tagad arī Luīze piebalsoja. Viņa arī ir mana draudzene, taču mēs kopā esam tikai skolā.

- Hei, tu vispār nerunā, labi? Labāk neapspriedīsim to, kas notiek, kad atnāk Ričards atnāk. - es atbildēju, un Luīze izbolīja acis.

- Viņš vienkārši ir jauks pret mani. - viņa aizstāvējās.

- Nu, ja. Tāpat ir ar Neitanu un mani. - es pateicu un Luīze apklusa.

Noskanēja zvans uz stundu, - Tiksimies vēlāk! - es pamāju visām meitenēm un tad pagriezos pret Neitanu, - Uz redzīti. - es pastiepos uz pirkstgaliem un noskūpstīju viņu.

- Par ko tad tas? - viņš pacēla uzaci.

- Tāpat vien. - es pasmaidīju un aizgāju uz klasi.

Matemātika ir garlaicīga. Es nevaru ciest matemātiku. Atzīmes man ir labas, bet tas nenozīmē, ka esmu baigais matemātiķis. Tāpēc es tikai klausījos tajā, ko teica skolotāja un pierakstīju visu vajadzīgo.

Pēc stundas pie durvīm mani gaidīja Neitans. Viņš mani nemaz nepamanīja, jo runāja ar to dīvaini Kolu.

Es nesaprotu viņu draudzību. Es gandrīz nekad neesmu dzirdējusi, ka Kols kaut ko runātu. Manuprāt, viņš vienkārši Neitanu izmanto. Bez Neitana viņš nebūtu nekas, tikai kaut kāds dīvainis un lūzeris, kuram nav draugu. Taču pats Neitans mūžīgi stāsta, ka Kols būtu pavisam normāls, ja viņš sāktu kontaktēties ar citiem cilvēkiem un vienmēr nestāvētu malā.

Es negribēju pārtraukt viņu sarunu, tāpēc tikai klusiņām pastāvēju nostāk. Centos saklausīt par ko viņi runā, bet nekas nesanāca.

Meitenes ir ievērojušas, ka Neitans draudzējas ar Kolu, tāpēc viņas cenšas sadraudzēties ar Kolu, domādamas, ka tā spēs sadraudzēties ar Neitanu, bet viņš vienmēr visas atraida. Man liekas, ka viņš varētu būt gejs, jo neviens nekad nav viņu redzējis kopā ar kādu meiteni. Ja godīgi, vienīgais cilvēks, ar ko kopā ir redzēts Kols, ir Neitans, un dažreiz es, bet es vienkārši stāvu blakus Neitanam.

Man apnika gaidīt, tāpēc es vienkārši piegāju pie viņa, - Neit!

- Sveika, mazā, - Neitans apvij savas rokas man apkārt, - Kur tu biji?

- Tepat vien biju. Skatījos uz jums abiem. - es paskatījos uz Kolu, bet viņš momentā novērsās.

- Es laikam iešu. - viņš nomurmulēja.

- Vai viņš tikko ierunājās? - es izbrīnīta jautāju.

- Acīmredzot. - Kols paskatījās uz mani un aizgāja.

- Tas bija ļauni. - Neitans aizrādīja.

- Viņam tas nebija jādzird. - es atcirtu, - Kas tev nākamā par stundu?

- Literatūra.

- Skaidrs, man vizuālā māksla. - es atbildēju.

- Kāpēc tu vispār vēl mācies mākslu?

- Nezinu, lai nebūtu jāmācās kāds garlaicīgāks priekšmets. - es paraustīju plecus.

- Labi, tiksimies vēlāk. - Neitans mani apskāva un aizgāja prom.

Es noskatījos viņam pakaļ. Varēja noprast, ka viņš steidzas, jo, kad Neitans ieskrēja bariņā meiteņu, viņš tam pat nepievērsa uzmanību, kamēr meitenes stāvēja malā un ķiķināja.

Nu, labi, īstenībā man ir vienalga. Vismaz es gribu, lai man ir vienalga, bet dažreiz tas ir tik kaitinoši, ka man liekas, ka es varētu viņas nogalināt.

Tāpēc es devos uz klasi un, kad noskanēja zvans, es apsēdos savā vietā.

Skolotāja piecēlās kājās un sāka runāt, - Šodien sāksiet jaunu projektu, būs pāru darbs. - visi sāka sačukstēties, plānojot ar kuru kopā strādās, - Bet es jūs sadalīšu pa pāriem. - visi izdvesa skaļas, neapmierinātas nopūtas.

Gaidīju, kad pienāks mana kārta, - Labi, Stefānij, tu būsi ar... Kolu.

Ak nē, kas tā par sodību?

---

Šī daļa ir diezgan īsa, bet nākamās būs garākas. Es apsolu!
Paldies,
Dārta.