UZ VISIEM LAIKIEM [iesaldēts]

Chapter 5: Stefānija

- Nu? - Neitans jautāja, kad atgriezos istabā.

- Ko nu? - es dusmīgi atbildēju. Pēc brīža ierunājos atkal, - Tev jāatvainojas Kolam.

Šis ir tas moments, kad filmās cilvēki aiz pārsteiguma izspļauj laukā savu dzērienu. Ja Neitans būtu kaut ko dzēris tanī brīdī, tad tas pilnīgi noteikti notiktu.

- Ko? Nekādā gadījumā! - viņš iebļāvās un izlēca laukā no manas gultas.

- Varbūt vienreiz atmet savu uzpūtību un izdari to, kas nepieciešams. Jūs esat draugi, labi draugi. - es atbildēju un klusām piebildu, - Un vispār tev jāatvainojas arī man.

- Par ko? - viņš nesaprotoši nogrozīja galvu.

- Par visu? - es nedomājot atbildēju un uzreiz nožēloju pateikto.

- Ko? Es esmu darījis visu, ko varu, bijis tik jauks, cik vien spēju, un tu man kaut ko pārmet? - Neitans iebļāvās.

- Nebļauj! - es atkliedzu pretī.

- Es centīšos. - viņš atteica, nu jau normālā tonī, - Tātad?

- Tātad ko? - es izlikos, ka nezinu par ko viņš runā.

- Kas par vainu?

- Nekas. - es atbildēju un aizskrēju uz vannasistabu. Nezin kāpēc acīs bija saskrējušas asaras. Par ko gan es raudu?

Ātri aizslaucīju prom asaras un pametu vannasistabu. Neitans atkal sēdēja uz manas gultas malas. Ieraudzījis mani, viņš ātri pielēca kājās.

- Piedod. - viņš teica, skatoties man acīs un uzlika rokas uz maniem vaigiem.

- Tu to saki tikai tāpēc, ka vajag. Tas nenāk no sirds. - es centos neskatīties uz viņu.

- Nu, beidz niķoties, Stefānij. - Neitans iesmējās un noskūpstīja mani. Es atrāvos, nebiju noskaņojumā, lai darītu ko tādu, lai vispār darītu kaut ko.

Neitans to saprata un atkāpās, - Ceru, ka rītdien jutīsies labāk. - viņš pateica un aizgāja prom.

Es atgūlos gultā, lai palasītu vai padarītu kaut ko citu, bet pašai negribot aizmigu.

---

Kad pienāca rītdiena, man nepavisam nevēlējās iet uz skolu.

Tāpēc paziņoju vecākiem, ka slikti jūtos un palieku mājās.

Man vienalga, ka Neitans sapratīs, ka es neesmu slima, bet es tiešām nejutos īsti labi. Vienīgais, ko vēlējos darīt, ir gulēt gultā ar segu uzvilktu pār zodu un tējas tasi uz naktsskapīša.

Tāpēc tas ir tieši tas, ko es visu dienu daru.

Apmēram ap to laiku, kad beidzās stundas, Neitans man zvanīja. Es neatbildēju. Priecājos un nepriecājos, ka pēc pirmās reizes viņš man neturpināja zvanīt. Kad šķita, ka Neits atkal zvana, izrādījās, ka tas nebija viņš. Tā bija Anna. Arī uz viņas zvanu es neatbildu. Kad pienāk trešais zvans,a man par pārsteigumu, es ieraugu Kola vārdu mirgojam uz ekrāna.

Un jau atkal, sev par pārsteigumu, šoreiz es atbildu.

- Stefānij? - Kols jautā man pēc klusuma brīža.

- Jā? - es ierunājos un nobrīnos par savu aizsmakušo balsi.

- Tev viss labi? - Kols jautā un uzreiz atbild pats savu jautājumu, - Loğiski, ka ne. Piedod, tas bija stulbs jautājums.

Es iesmejos, taču smiekli izklausās pēc smakšanas, - Tev nav par ko atvainoties.

Paiet vēl brīdis klusuma, - Tu patiešām esi slima? - Kols pātrauc klusumu.

- Tas ir noslēpums. - es atbildu un iesmejos kā maza meitene.

- Lūk, kur ir tā Stefānija, ko es redzu skolas gaiteņos, kura smejas kā maza, dumja meitenīte un runā saldā, kaitinošā balsī. - man ir tāda sajūta, ka es spēju dzirdēt viņu smaidam.

- Ko? - es dusmīgi iekliedzos.

- Atvainojos, bet es tikai saku, kā ir. - viņš atbild pavisam vienkārši.

Zinu, ka man būtu jādusmojas uz viņu, bet es to nespēju. Visticamāk tāpēc, ka tā ir patiesība.

- Viss? - es izmetu jautājumu, lai varētu beigt sarunu.

- Nē.

- Ko tu vēl gribi no manis? Pateikt cik esmu stulba? - es nedomājot pasaku.

- Nē, bet tev ir jāatver durvis, jo man tūlīt nosals rokas. - Kols iesmejas.

Es uzreiz izlecu no gultas un noskrienu apakšstāvā, lai atvērtu durvis. Man priekšā tik tiešām stāvēja Kols ar saldējumu, sulu un zilu aci.

- Ak šausmas, kas notika? - iesaucos uzreiz, kā ieraugu viņu.

- Neitans. Nekas īpašs. - Kols tikai parausta plecus tā, itkā tas nebūtu nekas īpašs.

- Kā tu vari tā teikt? Un kā un kāpēc lai Neitans tā darītu? Un kāpēc tu atnesi ēdienu? - es apjukusi uzdodu vairākus jautājumus reizē.

- Pirmkārt, nebūtu pirmā reize. Otrkārt, viņš domā, ka tavā uzvedībā esmu vainojams es. Treškārt, tu pati teici, ka draugi tā dara. - Kols atbild, un es pasmaidu, jo viņš mūs nosauca par draugiem. Taču mans prieks pazuda, kad viņš pēc brīža piebilst, - Mēs gan neesam draugi, taču es tā vai tā varu tev izpalīdzēt grūtā brīdī, jo arī man šobrīd neiet diezko labi.

- Ak tad tā? Neesam draugi, ja? Nu, man nevajag nedraugu, bet draugu. - es dusmīgi atcērtu, - Bet ēdienu gan es paņemšu, paldies. - kamēr Kols vēl nav sapratis, kas notiek, es ātri pagrābju ēdienu no viņa rokām.

- Lēnāk par tiltu. - Kols atgrūž vaļā durvis, pirms es tās paspēju aizcirst. Nespēju tās aizvērt.

- Nezināju, ka tevī ir tik daudz spēka. - es izsmejoši pasaku.

- Kā jau teicu, tu daudz ko nezini par mani. - viņš klusi atbild, - Tad tu mani ielaidīsi vai ne?

Tā vietā, lai atbildētu, es atlaižu durvis, un Kols krīt uz priekšu. Skats ir tik smieklīgs, ka nevaru noturēties un sāku smieties. Pārstāju tikai tad, kad acīs bija saskrējušas asaras, un vairs nespēju paelpot.

- Es tev vēl atriebšos. - Kols dusmīgi pasaka, bet redzu, ka viņš pats knapi notur smieklus.

- Nevaru vien sagaidīt. - izsmejoši atbildu un iesoļoju virtuvē.

Paņemu divas bļodiņas un ielieku tajās saldējumu un ieleju sulu glāzēs.

Kols tās paņem un iet uz augšstāvu.

- Kā tu zini, ka mana istaba ir otrajā stāvā? - es izbrīnīta jautāju.

- Instinkts. - Kols atbild pat nepaskatoties uz mani.

- Melis.

- Nopietni. - viņš iesmējās.

- Ja tu tā saki. - es izbolu acis un sekoju viņam.

---

Amm, pirmkārt, es ļoti, ļoti atvainojos, ka jauna daļa bija jāgaida tik ilgi un, otrkārt, šī daļa ir ļoti īsa, bet man vajadzētu publicēt kaut ko.
Neaizmirstat nospiest zvaigznīti, lai nobalsotu par daļu! Ceru, ka patika! Atā!

- D