UZ VISIEM LAIKIEM [iesaldēts]

Chapter 6: Kols

Nezinu pat, kāpēc atnācu, bet bija jautri. Varbūt man tā šķita, jo biju iedzēris vienu alus bundžu, kas nebija domāta man. Bet tikai vienu, lai man būtu drosme aiziet pie viņas.

Atzīšos godīgi, man Stefānija patīk, bet ne jau tā Stefānija, kura skolā nepārtraukti atrodas Neitana apskāvienā un ķiķina kā mazs bērns. Nē, man patīk tā Stefānija, kas viņa bija īstenībā, taču neviens cits, izņemot mani to neredzēja. Tāpēc neloloju nekādas cerības, ka viņa mainīsies un beidzot būs normāla uz visiem laikiem. * Un tāpēc es izmantoju tos brīžus, kad viņa bija nemākslota un īsta.

Kad Stefānija ir viņa pati, viņa ir... Nezinu, kā lai to izsaka vārdos. Viņa izskatās nopietna, bet tanī pat laikā smejas kā traka. Un, kad viņa smejas, viņas smiekli izklausās tik jauki un skanīgi, ka gribās darīt visu, lai tiko dzirdētu tos vēlreiz.

Kas, pie velna, notiek manā galvā?

Laikam būs jāatzīstas, ka izdzēru vairāk par vienu bundžu, kaut arī pats neatceros to.

- Par ko tu tā domā? - Stefānija jautājoši paceļ uzaci un ieliek mutē karoti saldējuma, - Tu uz mani tā skaties jau kādu minūti vai pat vairāk.

- Nē, viss labi, es tikai aizdomājos. - aši atbildu.

- Es saprotu, - viņa iesmejas, - Bet par ko?

Es samulstu, - Nu, es jau varētu melot, bet es varētu arī pateikt patiesību, un patiesība ir tāda, ka es domāju par tevi.

Varbūt es tiešām izdzēru vairāk par vienu bundžu. Tas gan nav īsti manāms, bet es parasti nerunāju daudz un nepavisam nerunāju atklāti, cilvēki tāpat mani nesapratīs.

Stefānija nemaz nešķita pārsteigta, vismaz ne no ārienes, - Ko tu par mani domāji?

- To pašu ko iepriekš - neko labu. - es atbildu un sāku blenst savā tukšajā bļodiņā.

- Gribi vēl? - Stefānija, gluži kā sapratusi manas domas, pajautāja man, bet es sapratu, ka viņa vienkārši cenšas mainīt sarunas tematu.

- Nav jau vairs.

- Tu vari paņemt no manis, ja tev ir kādi iebildumi, vari ņemt no tās puses, kuru es neesmu aiztikusi. - viņa parausta plecus un skatās uz mani caur savām garajām skropstām.

- Varam mēğināt.

Stefānija turpināja skatīties uz mani, sākumā nesapratu, kāpēc. Tad sapratu, ka viņa neēdīs, ja es to nebūšu izdarījis.

Pēc minūtes vai divām es sapratu, kāpēc Stefa tā darīja. Viņa savu daļu pieveca ļoti ātri, daudz ātrāk par mani. Viņa zaga saldējumu no manas puses, domādama, ka es neredzu.

- Hei, nav godīgi! - es iebrēcos un ar savu karoti apvainojoši norādu uz Stefāniju.

Viņa atkal sāk smieties un šoreiz nespēj apstāties. Viņa dziļi ieelpo un izelpo un cenšas būt nopietna, - Man gribējās vēl. Tas taču nav nekāds noziegums?

- Tas ir noziegums un par noziegumiem pienākas sods. - es atcērtu un pavicinu gaisā savu karoti.

- Kol Stoun, vai tu pašlaik ar mani flirtē? - Stefānija jautājoši piešķiebj galvu un uzrauj uzaci.

- Varbūt. - es nedomājot atbildu un aizšauju mutei priekšā roku.

Šoreiz Stefānija nesmējās, - Kol Stoun, vai tu esi dzēris? - es neko neatbildu, - Pasaki godīgi, es nedusmošos.

- Jā. - es klusi atbildu un noduru skatienu.

- Lūdzu, netaisi to kucēna žēlabo skatienu, es nespēju to izturēt. - Stefānija iesper man pa kāju.