UZ VISIEM LAIKIEM [iesaldēts]

Chapter 10: Kols

Sēdēju savā istabā un bezcerīgi blenzu griestos, kad caur manu vecāku balsu kaujas izdzirdu klauvējienu pie durvīm. Nav ne jausmas, kurš tur ir atnācis tik vēlā vakara stundā. Salīdzinoši vēlā. Vienīgais cilvēks, kas pašlaik nāk prātā, ir Neitans, bet galvā nenāk loğisks izskaidrojums tam, kāpēc viņš šeit ieradies. Varbūt tas ir kāds no tēva dzerstiņu draugiem? Visticamāk. Apsveru iespēju durvis vaļā nevērt vispār. Vecāki tāpat strīdas un rītdien viss būs labi, un tad atkal viss sāksies no sākuma. Šis nešķiet liels strīds. Lai gan, zinot manu tēvu, viņš visu sačakarēs, piekrītot iet kopā ar saviem draugiem.

Visu šo laiku (visu šo nāvīgo minūti) biju pilnībā pārliecināts, ka atnākušais ir kāds no vietējiem dzērājiem. Bet, kad es atveru durvis, mani priekšā sagaida kaut kas pavisam cits.

Stefānija.

- Pie velna, ko tu te dari? - es čukstus pabļauju. Negribēju to teikt skaļi, bet kaut kā sanāca.

- Kāpēc tu čuksti? - viņa čukstus atbļauj pretī.

Pārvaru gandrīz nevaldāmu vēlmi izbolīt acis.

- Es pirmais jautāju. - nu jau pilnā balsī, bet klusu ierunājos.

- Es staigāju apkārt un kaut kā sanāca atnākt šeit. - Stefānija parausta plecus.

- Tu atnāci un tagad vari iet prom. - taisu durvis ciet, kad atceros vienu kļūdainu lietu, ko iepriekš pateicu, - Starp citu, Prieka vokālists nenomira no narkotiku pārdozēšanas. - turpinu taisīt ciet durvis.

- Kā tad viņš nomira? - Stefānija nez kāpēc bažīgi pajautā.

Pēkšņi manī pamostas mazais bērns, kurš zina visu un nepacietīgi grib to izstāstīt, jo vēlas justies viszinošs un gudrs. Un šoreiz man viņu nesanāk apspiest.

- Garš stāsts. - novelku.

- Tu varētu mani ielaist iekšā un pastāstīt. - viņas labais lūpas kaktiņš paceļas augšup.

Nekad mūžā neatzīšu, ka tāds arī bija mans plāns.

Nopūšos, - Labi. Tikai ļoti klusiņām. - es pielieku pirkstu pie lūpām.

- Kol? Kas tur ir? - mamma izsaucas un iznāk laukā no guļamistabas.

Lieliski. Vienkārši ideāli.

Viņa palūkojas uz Stefāniju un paceļ uzacis.

- Labvakar. - Stefānija nočiepst.

Vai viņa nervozē?

Mamma tikai pamāj ar galvu, - Tev ir draudzene? - viņa pārsteigta pajautā.

Atveru muti, lai noliegtu viņas izteikto teoriju, bet tad viņa iebļaujas, - Hei! Džeimij! Zināji, ka Kolam ir draudzene?

Paskatos uz Stefāniju, lai rastu palīdzību un mieru. Viņas sejas vaibsti ir mierīgi un viņa izskatās... apmierināta?

- Nemuldi! - tēvs atbļauj pretī.

Tipiski viņam. Tikai, manuprāt, viņš varēja izgudrot kaut ko jaunu ko pateikt.

- Nemuldu! - abi turpina bļaustīties.

Tēvs ienāk koridorā un nopēta Stefāniju no kājām līdz galvai, un iesvilpjas. Riebumā nemanāmi saviebjos. Patiesībā jau tas nav nekas jauns. Viņš bezkaunīgi mēdz piesist kanti mana vecuma meitenēm, pat manā un mammas klātbūtnē.

- Nesadomājies, ja? - nedomājot izspļauju.

- Ko tieši? - viņš dusmīgi atcērt.

- Lai gan cik tas būtu bēdīgi, tu esi mans tēvs, un ir sanācis tā, ka es tevi pazīstu. - izspiežu samākslotu smaidu.