UZ VISIEM LAIKIEM [iesaldēts]

Chapter 4: Kols

- Izskatās, ka esam klāt pie manas pieturas. - es paziņoju Stefānijai, paķēru austiņas un somu un izskrēju laukā no autobusa, atstājot viņu sēžam savā vietā pavisam pārsteigtu par manu pēkšņo rīcību.

Kāpēc es vispār ar viņu runāju? Es jau nesāku sarunu, bet es varēju vienkārši viņu ignorēt tieši tā, kā es ignorēju pārējos.

Ja Neitans uzzinās, viņš mani nogalinās. Viņš vienmēr uztraucas par viņu, kļūst greizsirdīgs uz katru puisi, kurš ar viņu sarunājās. Vajag tikai paskatīties uz Stefāniju, un Neitans tevi nositīs. Tas nav normāli, es to zinu. Kāda jēga kaut ko teikt, ja balles karaliene un karalis ir kopā un tā būs vienmēr.

Un, jā, katru gadu viņi tiek iecelti šajā statusā.

Bez brīdinājuma atvēru mājas durvis, kur, kā jau vienmēr, man pretī vērās nekārtība, visas mantas izmētātas pa grīdu, uz virtuves letes, uz dīvana, visur. No vecāku guļamistabas skanēja balsis, visticamāk mani vecāki atkal strīdas. Viņi vienmēr strīdas un strīdas, viens no viņiem sakravā mantas, bet pēdējā brīdī viss "atrisinās" guļamistabā, un viņi tēlo, ka viss ir labi līdz nākamajai reizei, kad notiek tieši tas pats.

Es nemanāmi cenšos aiziet uz savu istabu, bet ejot gar vecāku guļamistabu neizdevās noslēpt savu esamību šeit.

- Kol, tas esi tu? - dzirdu mammas soļus. Viņa atver durvis, kur sastop mani.

- Kurš tad vēl? - es atbildu ar pretjautājumu un aizcērtu durvis aiz sevis, kad ieeju istabā.

Cenšos izmācīties, bet galvu vēl joprojām pārņem Stefānija. Stefānija. Cenšos viņu aizstumt prom, cenšos cik vien varu, bet īsti nesanāk.

Biju ievērojis Stefāniju arī agrāk, kā nu ne. Glīta un populāra, bet slēpj īsto sevi, jo negrib pazaudēt to, kas viņai ir. Tāpat kā lielākā daļa meiteņu skolā.

Tāpēc jau es īsti nedraudzējos ar nevienu. Jo visi izliekas par to, kas viņi nav. Neitans īsti neizliekas, bet, atzīšos godīgi, viņš ir garlaicīgs, viņu interesē tikai Stefānija, popularitāte un viņa mašīna. Kāpēc mēs esam draugi? Nezinu. Tā vienmēr ir bijis, kopš bērnudārza, kad kopā sadarījām visādas blēņas un visur bijām kopā. Pieaugot Neitans mainījās, es arī, bet tā vai tā palikām draugi. Zinām, ka varam viens otram uzticēties, ja ir kāda problēma vai kaut kas noticis, izstāstam viens otram. Mūsu bēdas ir būtībā vienīgais, kas mūs vieno.

Pēc kāda laika dzirdēju kādu klauvējam pie durvīm. Bļaustīšanās blakus istabā bija apklususi, man par brīnumu, jo šoreiz tas notika ātrāk nekā parasti.

Negribīgi aizvilkos līdz durvīm un atvēru tās. Priekšā stāvēja Neitans, kurš izskatījās noraizējies.

- Kas atkal? - es izspļāvu jautājumu pat nesasveicinoties.

- Amm... Stefānija nebrauca ar mani, tāpēc es... - Neitans iesāka runu, bet es viņu pārtraucu.

- Jā, viņa aizbrauca mājas ar autobusu un, ja tas tev liek justies mierīgākam, tad viņa sēdēja man blakus, nezinu, kas notika, kad izkāpu laukā. - es atbildēju un vēru durvis, bet Neitans ielika kāju durvju spraugā un atkal atvēra tā vaļā.

- Ko? Jūs sēdējāt viens otram blakus? - Neitans neticīgi pajautāja un iesmējās.

- Jā, kas tur tāds? - šobrīd nepavisam nebija noskaņojuma runāt ne ar Neitanu, ne ar kādu citu.

- Nekas, tikai...

- Tikai kas? Ko tu teiksi, ja es tev pastāstīšu, ka Stefānija pat ar mani runāja?