UZ VISIEM LAIKIEM [iesaldēts]

Chapter 9: Stefānija

Loğiski, ka Kols padevās. Viņam nebija citas iespējas kā aizvest mani uz mājām.

Mašīnā ir patīkami silti, un tās siltums nomāc drēgno un draņķīgo ne īsti rudens, ne īsti ziemas laiku ārpus loga.

Pēc minūtes neveikla klusuma Kols pasniedzas un ieslēdz radio. Dziesma ir dzirdēta, tā ir viena no tām, ko Kols man iedeva paklausīties tanī reizē autobusā. Tas liekas tik sen, bet tanī pašā laikā nesen, un negribot pārņem ļoti dīvaina nostaļğijas izjūta, pilnīgi nevietā.

Otrā dziesma ir nedzirdēta, un tā man nepatīk. Dziedātājs šķiet pazīstams, vai nu tie ir Smiti vai arī Prieks.

Prieks ir grupa, kuras īsto nosaukumu nevaru ( vai varbūt vienkārši negribu ) atcerēties. Zinu, ka pirmais vārds ir Joy. Un tālāk vairs nedomāju.

Nepatikā saraucu degunu.

Gandrīz salecos, kad izdzirdu man blakus Kola smieklus.

- Kas ir? - uzreiz izspļauju.

- Tava grimase. Kas tev nepatīk? - viņš pajautā un uz brīdi pagriežas uz mani.

- Tā dziesma ir kaut kāda dīvaina.

- ... through the radio ... - Kols klusiņām dungo, - Tā varētu būt. Tā ir viena no viņu pēdējām dziesmām, ja es tagad pareizi saku... Jā. Transmission.

- Kā pēdējā dziesma? - es pajautāju.

Viņš atbild tikai pēc brīža, kad novicinu gar viņa seju, kas rāda, ka viņš ir iegrimis dziļās pārdomās.

- Joy Division. - viņš īsi atbild.

- Tā jau man likās. Zināju, ka ir kaut kas ar Joy, tāpēc saucu to grupu par Prieku. - gremdējoties atmiņās, saraucu pieri.

Pēkšņi Kols sāk nevaldāmi smieties.

- Kas atkal? - es iespiedzos.

- Tu esi smieklīga. - viņš sapņaini pasmaida un atbild, kad ir pārstājis smieties.

- Ko es atkal pateicu? Par to Prieku? - atkal iespiedzos.

Kols iespurdzas, - Nū... Jā. Patiesībā tas ir diezgan ironiski, jo grupas vokālists lietoja narkotikas un... - viņš dziļi ievelk elpu, - ... nomira. Tāpēc arī viņa balss izklausās tik dīvaini. Tad jau bija diezgan kritiska stadija. Viņa dziesmas bija pilnīgi bezsakarīgas, un izskatījās arī viņš briesmīgi. - Kols man to visu stāsta tā, itkā es būtu viņam to prasījusi.

Pēc dzirdētā brīdi klusēju. Tad ierunājos, - Kaut gan nezinu, kā tas cilvēks izskatījās, un kas bija viņa vārds, fakts, ka viņš nomira no narkotikām un vispār nomira... Tas liek man raudāt.

Pēc dažām sekundēm Kols klusu atbild, - Man arī... Man arī, - tad viņš ierunājas jau skaļāk, - Dažreiz sēžu un domāju, cik stulbi ir dzīvot šinī gadsimtā, mūsdienās.

Šoreiz es iespurdzos, - Kāpēc? Mums ir telefoni, tehnoloğijas, viss.

- Tur jau tā problēma. Cilvēki aiziet uz kādu koncertu un visu filmē un fotografē, nevis izbauda mūziku un kliedz, un sviež rokas pa gaisu. Viņi taisa Instagram " laivstrīmus " un tā tālāk. Cilvēki dzīvo savu dzīvi virtuālajā vidē un pat neattopas, kad diena, nedēļa, mēnesis, gads un pat vairāki gadi ir pagājuši. Mēs visi velti izniekojam laiku. Skatamies stulbus video ar maziem kaķēniem tikai tāpēc, ka viņi ir mīlīgi un nav nekā cita, ko darīt. Kad bijām mazi, tad mums nebija ne telefonu, ne datoru, un tad mēs izdomājām dažādas spēles un nodarbes, ko darīt brīvajā laikā. Visu dienu skraidījām laukā, un mūs bija grūti sasaukt iekšā. Parasti kaimiņos dzīvojošie bērni izveidoja tādu kā draugu grupiņu un blēņojās kopā. Tagad visi esam izauguši un aizmirsuši viens par otru, tā itkā nekas nekad nebūtu bijis. Mēs interesējamies par citu cilvēku un slavenību dzīvēm un neļaujam viņiem būt kopā, ar ko vien viņi vēlas, jo redz viņi nesader. Runājam par to vai Kailija Dženera ir vai nav stāvoklī un nesaprotam to, ka tas ir tikai šovs, lai piesaistītu uzmanību. Un mūzika. Mīļo stundiņ, mūsdienās ir tik drausmīga mūzika! Lielākā daļa klausās Teilori Sviftu un Keitiju Periju, kas ir tik neīsta mūzika! Puse no dziesmām sastāv no "autotune" un vārdi ir galīgi truli un bezsakarīgi vai arī klišejiski un stulbi par kaut kādu zaudētu mīlestību un bijušajiem, un tādā garā. Visi ir aizmirsuši, kas īsti ir reāla mūzika. Nu, daļa no šīs bezpašapziņas un stulbuma masas atceras un zin. Pēc 30 gadiem neviens nezinās, kas ir Selīna Gomeza, toties zinās, kas ir The Smiths. Ir pagājuši kādi 30 gadi, un cilvēki vēl joprojām atceras. Jo tas ir tā vērts. Ja tu paskatītos kādu filmu no tiem laikiem, tu redzētu, ka cilvēki bija atšķirīgi. Viņi ğērbās un uzvedās kā vēlējās. Tagad katrs cenšas iekļauties un nevēlas izcelties pārējo vidū. Mēs slēpjam sevi un visu, kas ir mūsos. Ar katru dienu ikviens no mums pamazām aizvien vairāk un vairāk notrulina savu prātu un tikai gudrākie no mums zina, kā apstādināt to. Un pasaki man vēl vienu reizi, ka tehnoloğijas atvieglo un uzlabo mūsu dzīvi, es tev vēlreiz pastāstīšu kā ir patiesībā un pateikšu vēl vairāk iemeslus.

Nekad mūžā nebiju dzirdējusi Kolu Stounu tik daudz runājam. Un nekad arī nedomāju, ka dzirdēšu.

Bet nu tas noticis.

Vēlos kaut ko teikt, bet man ir bail, ka sabojāšu šo mirkli. Tāpēc izbaudu stindzinošu klusumu un neveiklību, kas jūtami karājas gaisā.

Kols apstājas pie manas mājas un, pat nepaskatījies uz mani, gaida, kad izkāpšu laukā.

Tāpēc atveru mašīnas durvis, izkāpju laukā un pirms promiešanas pasaku paldies un atvados.

***

Āāā, jūtos tā, itkā es tūlīt mirtu.

Ir pagājušas apmēram 10 minūtes kopš brīža, kad iznācu no dušas un nolēmu neņemt rokās savu telefonu. Tikai ārkārtas gadījumā un tad, ja man zvana, un tad, ja gribu klausīties mūziku.

Ļoti daudz izņēmumu.

Vai garlaicība ir ārkārtas situācija?

Kad prāts nav pārņemts ar telefonu, tas sāk domāt un darboties. Viena doma noved pie nākamās, un es attopos, domādama, vai kosmosā ir dzeltena un zaļa krāsa, vai nav. Sāk darboties mana fantāzija, kas dažbrīd ir kaitinoši un nepatīkami.

Lai cik ļoti man nepatīk to atzīt, būs man vien jāsaka, ka Kola vārdi manī kaut ko aizķēra. Pat karsta duša nespēja tos noskalot no manis un man vajadzēja vien atzīt, cik patiesi un spēcīgi viņa vārdi ir. Jo tā arī ir. Mēs izniekojam visu savu dzīvi.

Tikai galvenais nevienam par šo domu neieminēties. Draudzenes un Neitans padomās, ka esmu slima, un Anna pat izmērītu manu temperatūru. Nešaubos, ka tā arī notiktu.

Pusstundu veļos apkārt pa visu savu māju. Sakārtoju savu istabu, noslauku virtuves virsmas, nomazgāju logus. Nekad neko no tā visa neesmu darījusi, un, kad esmu beigusi, nejūtos nogurusi. Muskuļi nedaudz smeldz, bet man gribās darīt vēl, vēl, vēl.

Tā arī es daru vēl.

Izstaigāju apli pa vietējo rajonu. Atpakaļceļā saprotu, ka esmu apstājusies pie Kola mājas. Ar nodomu vai nejauši, pati tagad nesaprotu.

Cīnos pati ar sevi, domādama - klauvēt vai neklauvēt?

Pēc dažām minūtēm mīņāšanās, lūpas kodīšanas un piedurkņu raustīšanas es izdaru izvēli.

---

( augšā pievienota dziesma, par kuru Kols un Stefānija runāja mašīnā. Joy Divison - Transmission )

Heii! Sveiki, cilvēciņi! Pati neticu savām acīm - tik laicīgi esmu ielikusi daļu!

( pašlaik izklausos ļoti priecīga, bet, kā jau parasti, kad es rakstu, ir nakts vidus, un esmu nogurusi, un acis nevaldāmi krīt ciet, bet man vajadzēja pabeigt šo daļu, jo es mīlos tos 30 cilvēkus, kas lasa un domāju, ka viņi ir pelnījuši labāk. )

Priecīgus Ziemassvētkus visiem! Man pašai ZSvētki liekas truli un stulbi, bet es tagad centīšos būt pozitīva. Teiksim tā - šī ir mana dāvana Ziemassvētkos jums visiem! Ja būtu sākusi rakstīt šo stāstu ātrāk un būtu - khem - daļas likusi biežāk, tad varētu ielikt kaut ko līdzīgu " Christmas Special " , if you know what I mean. ;)

( ar to es nedomāju, neko dīvainu, nopietni. ( nē, bet nopietni. ) )

Es neteiktu, ka šī ir super interesanta daļa, bet viss notiek un drīz būs kaut kas labs! ;)

Labi, es nu beigšu. Visticamāk esmu jums visiem jau līdz šim brīdim esmu  vienkārši izbesījusi laukā ar savu stulbo humoru un, kā parasti, nenormāli garajām autora piezīmēm.

Mazs jautājums jums visiem. Vai jums ir kāda konkrēta poza, vieta vai laiks, kurā jūs rakstat, un kas jums palīdz rakstīt? Es jūtos diezgan dīvaini un nesaprotu, vai tas ir normāli, ka vienmēr rakstu brīvdienās un naktī, kad jau plīstu nost.

TAGAD IR BRĪVLAIKS, UN ES (CERAMS) RAKSTĪŠU VAIRĀK, SO GET READY FOR THAT!

Cerams, ka iepriecināsiet mani Ziemassvētkos ( esmu profesionālis sevis... reklamēšanā, teiksim tā ) un nospiedīsiet to zvaigznīti stūrītī? Paldies! :)

Arlabunakti!

- D