UZ VISIEM LAIKIEM [iesaldēts]

Chapter 8: Kols

Nopietni, es zvēru, ka nekad vairāk nedzeršu! Nez kā visi ir uzzinājuši par vakardienu. Zinu, ka man būtu jāvaino tikai pašam sevi, bet, lai izvairītos no atbildības, es vainošu Stefāniju, jo viņa jau skrēja man pakaļ.

Es zinu, zinu, esmu idiots, bet neko darīt.

Ir grūti palikt ēnā un būt nemanītam, ja esi skolas mīlētākā puiša labākais draugs. Vēl grūtāk ir tad, ja cilvēki domā, ka slepus laid ar viņa meiteni.

Par laimi Neitanu šodien saticis neesmu. Zinu, ka viņam vajadzētu uzzināt, kas notika patiesībā, bet gan jau Stefānija to izdarīs.

Stefānija, Stefānija, Stefānija. Stefānija ir visur. Ar saviem taisnajiem gaiši brūnajiem matiem un zilajām acīm, un pārspīlēto jaukumu viņa liek visiem uzreiz sev pievērst uzmanību un iepatikties. Stefānija, Stefānija, Stefānija. Stefānija mani kaitina.

Ja vien kāds zinātu, kas notiek manā galvā.

Nevaru paciest atrašanos skolā, pārāk daudz skatienu un sačukstēšanās. Man jātiek prom.

Pametu skolas ēku un dodos uz autostāvvietu, kur ir noparkota mana mašīna. Patiesībā, to man aizdeva mamma, jo sameloju, ka Neitans šodien nevar tikt. Izskatās, ka neesmu vienīgais, kuram liekas, ka skolā ir par daudz drāmas.

Es to īsti nesauktu par drāmu, bet par "Vidusskolas mūziklu".

Stefānija apjukusi stāv uz ietves. Izskatās, ka viņa nezin, ko lai dara. Visticamāk, viņu uz skolu ir atvedis Neitans, un tagad viņa netiek mājās.

Izdomāju pieiet pie viņas, bet uzreiz pārdomāju. Kāds atkal ieraudzīs un tad būs par ko trīt mēles.

Lai gan, kāda starpība? Šis tāpat ir pēdējais gads šinī stulbajā Džefersona vidusskolā, un tos idiotus vairs nekad nesatikšu.

Tad izdaru kaut ko stulbu. Es aizeju pie Stefānijas.

Viņa izdzird manus soļus un uzreiz pagriežas, - Ko tu dari? - viņa klusām iesaucas.

Tipiska Stefānija, uztraucas par ko citi domās.

- Un kā izskatās? - atbildu ar prejautājumu.

Atbildes vietā Stefānija nopūšas tā, itkā es būtu kāds mazs, stulbs bērns, kuram nav iespējams iemācīt matemātiku.

- Nepūt tā. - aizrādu.

Viņa klusē. Kaut kas nav labi.

- Tu šodien nebrauci ar Neitanu, tātad es noprotu, ka tu vai nu atbrauci ar aizlienētu mašīnu, vai arī atbrauci ar autobusu, vai pareizi? - Stefānija bailīgi pajautā.

- Kā tu zini, ka nebraucu ar Neitanu? - nedomājot izmetu.

- Jo es braucu ar Neitanu.

- Ak, tātad atkal viss labi? - viņi ir paredzamāki par paredzamu.

- Es tā īsti neteiktu. - viņa atbild un iekož vaigā.

Pēc neveikla klusuma brīža pajautāju, - Tevi aizvest mājās? Vai arī tu brauksi ar autobusu?

- Varbūt es iešu ar kājām? - Stefānija dusmīgi atcērt, bet dzirdu humora noti viņas balsī.

Es pārspīlēti iesaucos, - Tu? Un iesi ar kājām?

Viņa nemanāmi iesmejas.

Jauki.

Nē, nē, nē. Šausmas. Jauki. Kas vēl nebūs.

Aizdzenu prom tikko galvā ienākušās domas.

- Tad kā būs? - uzbāzīgi pārjautāju.

- Izklausās, ka tu man reāli piecirt vai arī grasies mani aizvest prom uz kaut kādu mežu un nogalināt vai izdarīt sazin vēl ko. - uz Stefānijas lūpām rotājas smīns.

- Izskatās, ka tu atkal centies novērsties no tēmas.

Varbūt esmu nedaudz uzbāzīgs, bet es uzdevu jautājumu un būtu tikai godīgi, ja tas tiktu atbildēts.

Meitene kā padevusies paceļ gaisā abas rokas, - Es laikam nespēšu izvairīties un man ar nožēlu ir jāsaka, ka tu mani vedīsi mājās.

Brīdu apjucis stāvu, - Kāpēc tu domā, ka es tevi vedīšu?

- Jo es to zinu un man tā gribās. - viņa pilnīgi ikdienišķi atbild un parausta plecus.

Jau atkal, tipiska Stefānija. Kā gribu, tā būs.

- Un ja nu nevedīšu? - zobojos.

- Ak, man taču tu neatteiksi! - Stefānija man uzmet viltīgu skatienu ar to pašu smīnu uz lūpām.

- Atteicu. Tikko. - speciāli pakaitinu viņu.

- Tu, maitasgabals. - viņa nošņāc.

Atbildes vietā es iesmejos un aizgriežos un promiešanu.

Dzirdu, kā Stefānija maziem solīšiem pieskrien man klāt. Dažādās situācijās viņa dažādi skrien. Savādi.

Viņa piebiksta manam plecam.

- Jā? - apstājos un māksloti pasmaidu.

- Kol Stoun, Jūs vienīgais šinī pasaulē liekat man kādam kaut ko lūgt. - viņa pārmet man.

- Stefānija Kārtrova, Jums būtu jāsaprot, ka ne vienmēr var dabūt visu, ko vēlas. - atmetu pretī.

Pēc kārtējā neveiklā klusuma brīža, Stefānija pasaka, - Nu?

- Ko? - atbildu, izliekoties, ka nezinu par ko iet runa.

Viņa smagi nopūšas, - Vai tu, lūgtum, aizvestu mani mājās? Paldies!

- Es vēl nepiekritu. - pasmīnu.

- Tagad piekriti. - viņa atmet savus matus atpakaļ un paskatās uz autostāvlaukumu.

Neko nesakot dodos uz vietu, kur novietoju mašīnu, ar kuru ierados skolā.

---

Āāāāā, šī daļa ir tik nenormāli īsa, bet man vajadzēja ielikt kaut ko.

Zinu, zinu, tā notiek nepārtraukti. Es kaut ielieku, atvainojos par nenormāli ilgu gaidīšanu un par daļas garumu, khe-khem, īsumu, un apsolos mainīties.

Un kā parasti notiek? Tāpat kā iepriekšējoreiz.

Šādā veidā esmu zaudējusi daudz lasītāju. Ja sākumā bija daudz, tad tagad ir maz. Necenšos izklausīties iedomīga vai cacīga, jo es patiesi novērtēju katru lasītāju, jo tas nozīmē, ka kādam interesē tas, ko rakstu, bet es ielieku diezgan daudz darba šinī stāstā un bla, bla, bla.

Kuru gan es cenšos piemuļķot, šīs nedēļas laikā šī ir pirmā reize, kad ķeros klāt šī darba rakstīšanai.

Ir nakts vidus un ir sagadījies tā, ka naktīs man vienmēr uznāk rakstāmies, vārdi plūst un paši rodas, tāpēc izmantoju šo brīdi, jo vēlos jums visiem sniegt kaut ko no sirds nevis piespiesti un ar pūlēm uzrakstītu.

Ak mans Aksels, es jau atkal runāju dzejiski. Pat nakts vidū mans dzejiskais es nevar aizvērties.

Starp citu, vai kāds pamanīja, ka 3. un 4. daļā veicu mazas ( bet ļoti svarīgas ) izmaiņas? Ļoti, ļoti novērtēšu, ja paskatīsieties. Vēlāk sapratīsiet, kāpēc tā izdarīju. ;)

Piedodiet man par visu. Par šo pārlieku garo autora piezīmi, par manu stulbumu, par visu.

Es jūs visus mīlu, arlabunakti! :)

- D

P.S. Esmu pārsteidzoši labā garastāvoklī un, kā parasti, nav neviens, kas mani uzklausītu. :)