UZ VISIEM LAIKIEM [iesaldēts]

Chapter 3: Stefānija

Pēc Kola vizītes nezvanīju Neitanam un nedevos uz viņa māju. Apziņa teica, ka viss ir labi, taču pati nesapratu, kāpēc Kols bija tik paniski uztraucies.

***
Nākamajā dienā no rīta jutu kāda rokas apskaujam mani no mugurpuses un pie kakla čukstam, - Labrīt, Stefānij.

- Mhm. - es neapmierināta nomurmināju pretī. Pirms Neitans, ko paspēja pateikt, es jau sāku runāt, - Vakardien kāds par tevi bija diezgan uztraucies. Tu esot pēkšņi sapratis, ka tev jābraucot pie manis, bet, kad tevis tur nebija, sākās panika.

- Ak, tas bija Kols. - Neitans pagrieza galvu atpakaļ, lai sastaptos ar Kola vērojošajām acīm.

Es atraisījos no viņa rokām un devos prom, - Hei! Kur tad tu? - Neits no mugurpuses iebļāvās, bet es nelikos ne zinis, - Kas tev lēcies?

- Man tas ir apnicis. Tu un Kols. Tu vienkārši mani pamet, lai ar viņu dotos uz kaut kādu... mežu vai kur tur, un tad saki, ka dodies pie manis, bet patiesībā mājās jau saldi guli, kamēr tavs draugs tevi meklē. - tā bija tikai maza daļa no tā, ko domāju, bet ar to un manu pacelto balsi pietika, lai visu acis būtu pievērstas mums.

- Mazā, tu nesaproti...

- Neuzdrošinies mani saukt par mazo! - es iešņācos.

- Paziņo man, kad ar tevi viss būs kārtībā. - Neitans klusi un bez emocijām pateica un aizgāja prom.

Nopietni? Es biju vīlusies. Jā, es gribēju, lai viņš iet prom un "atšujās" no manis, bet tanī pašā laikā gribēju, lai viņš man paskaidro visu un lūdz atvainošanos.

Lai gan, ko citu es varēju gaidīt.

Turpināju iet uz klasi. Pēkšņi izdzirdzēju balsi man blakus, - Problēmas paradīzē? - Ko viņam no manis vajag?

- Un tu esi viens no to radītājiem. - es dusmīgi atbildēju Kolam, kuru, šķiet, visa šī situācija uzjautrināja, - Nemaz nesmejies. Vai arī tu par to samaksāsi.

- Es tikai gribēju atvainoties par pagājušo nakti. - klusais un nedraudzīgs Kols atkal bija pozīcijā.

- Nē, jāatvainojas būtu man. Es tev uzbāzos, tas nebija diezko gudri no manas puses. - tobrīd es tikai centos būt laipna, bet Kols manu piedāvājumu, protams, ka nepieņēma, tāpēc es sapratu, ka būtu prātīgi atvainoties, lai viņš noprastu, ka tā nekad nenotiks, un pirmā reize bija kļūda.

- Šinī situācijā jāatvainojas mums abiem. Man, jo es burtiski ielauzos tavā mājā un tev, jo tu izturējies tā, itkā mēs būtu draugi. - Kols diezgan nopietni sarauca pieri, bet pēc brīža tā atkal bija gluda.

- Nu, mēs varam mēğināt būt draugi. - es paraustīju plecus un tad sapratu, cik stulbi, tas izklausās, - Piedod, es jau atkal sāku.

- Nē, nē, viss labi. - Kols pasmaidīja, - Tehniski mēs varam mēğināt, bet jautājums ir - vai kaut kas sanāktu? - viņš ieskatījās man acīs, redzēju, ka viņš runā nopietni, - Tev šeit stunda? - Kols aši nomainīja tematu.

Es palūkojos uz kabinetu, pie kura biju apstājusies, - Jā. - es atbildēju līdz ar zvanu uz stundu.

***

Pēc skolas nezināju, kā lai tieku mājās, jo nevēlējos runāt ar Neitanu, līdz viņš man atvainojas un visu paskaidro. Tāpēc iekāpu autobusā. Ieraudzīju pazīstamu seju, Kolu. Blakus bija brīva vieta, tāpēc es apsēdos tur.

Ieraudzījis mani, Kols izņēma to ausīm "austiņas", - Ko tu te dari?

- Braucu mājās? - mana atbilde vairāk izklausījās pēc jautājuma, - Tev es varētu jautāt to pašu.

- Neitans neļāva vairs braukt ar viņu. Tu dusmošoties. - Kols nezin kāpēc uzsvērti izteica pēdējo vārdu.

- Pirmkārt, es dusmojos. Arī uz tevi, nedaudz. Otrkārt, es negrasos braukt ar Neitanu vienā mašīnā līdz viņš nav atvainojies. - es uzskaitīju savus iemeslus un mēğināju izdomāt vēl kādu, taču neizdevās.

Kols iesmējās. Iesmējās, - Viņš kā muļķis tevi tur gaida.

Tagad es iesmējos, par domu vien, ka Neits tur stāv un gaida mani, bet es esmu autobusā.

Kola smiekli bija zemi, bet skanīgi. Man tie patika. Viņš šķita diezgan jauks līdz brīdim, kad atgriezās iepriekšējais Kols. Viņš ielika vienu "austiņu" iekšā un, man par brīnumu, otru piedāvāja man.

Nepazinu dziesmu, kas skanēja manā ausī, bet tā bija daudz savādāka un atšķirīgāka no visa tā, ko es klausos. Dziesma šķita tāda kā mağiska, šķita, ka visi kauli trīc tajā klausoties un mani pārņēma nesaprotamas nostalğijas izjūtas.

Kad atjēdzos un sapratu, kur atrodos, es pamanīju, ka Kols par varītēm valda smaidu.

- Pirmā reize? - viņš negaidīti pajautā?

- Kāda pirmā reize? - es uzdodu pretjautājumu.

- Dziesma.

- Ā. Jā. - es atjēgusies pakratu galvu un vēlreiz paskatos uz Kolu, - Kas tā vispār ir par dziesmu?

- The Smiths - How Soon is Now?

- Es tur nevienā vietā nedzirdēju vārdus "How soon is now". - es pajokoju, bet uzreiz saprotu, cik stulbi tas bija.

- Tie ir astoņdesmitie, vārdi bija neloğiski, bet skaisti, tāpat arī nosaukumi. - Kols atbild. Izskatās, ka pašlaik viņš vairāk runā ar sevi nekā ar mani, - Tātad, ko klausies tu?

Apjūku no pēkšņās temata maiņas, - Visu, kas ir jauns un populārs.

- Garlaicīgi un stulbi. - Kols strupi atmet.

- Tavi Smiti arī nav labāki. - es meloju.

- Neesmu stulbs, nu, varbūt dažreiz, bet es zinu, ka tu pašlaik melo man.

Kola balsī ir kaut kas, kas liek uzmesties zosādai un vaigiem nosarkt. Varbūt es to tikai iedomājos

Kols pēkšņi iesmejas, - Tas izklausījās maniakāli.

Tā mēs visu ceļu pavadījām klausoties mūziku un diskutējot, kura dziesma ir labāka, bet kura, sliktāka.

---

Šī daļa ir tāda diezgan īsa, bet ceru, ka piedosiet man. :)
Pielikums: Es nedaudz pamainīju daļu, neteikšu, kāpēc, vēlāk uzzināsiet, bet es ceru, ka jums nekas nav pretī! ;)