sarunas pie kafijas

short book reviews

Š. Bronte ''Džeina Eira''

Džeina Eira, lai gan es to lasīju ilgi, man patika, tas bija romantisks, sentimentāls ceļojums 19.gadsimta sievietes dzīve. grāmatā daudz laika ir atvēlēts sieviešu beztiesībai un reliģijai, tomēr tas nav uzspiests, tas ir ļoti graciozi ir ievīts sižetā un nemaz netraucē. šie 2 faktroi rada pašas Džeinas raksturu, viņa ir reliģska,gudra, garīgi stipra, pateicīga, drosmīga un pilnībā pārliecināta savos uzskatos par dzīvi. kā personāžs priekš tā laika romāniem viņa noteikti atšķiras ar savu raksturu, viņa neatdodas mīlai, bet seko saviem uzskatiem un beigās tā pat satiek savu mīlu. kad lasīju daļu, kad Džeina beidzot satiek misteru Ročesteru pēc tā kā aizbēga, padomāju par to, ka šis moments grāmatā ir ļoti simbolisks un reliģisks. viņa atteicās no mīlas Dieva dēļ un savā ziņā, Dievs par tik uzticīgu un šķistu ticību atmaksāja atpakaļ.ņemot vēra, ka autore pati ir bijusi reliģiska un izaugusi reliģiskā ģimenē, deva tikai vēl lielāku iespaidu no šī mirkļa grāmata. lai gan pati neesmu reliģiska Džeinas ticība Dievam un tā ''likumiem'' tik tiešām ir pārsteidzoša un iedvesmojoša. nevaru nepieminēt arī citus, ir īpaši, vīrišķos personāžus, kas bija ļoti izteiksmīgi un kolorīti, misters Ročesters un misters Sent-Džons. tie nebija tipiski personāži, abi personāži bija izveidoti dažādi un abi no viņiem bija apbrīnojami, viņi nebija ideāli un nebija piemērs priekš citiem, tomēr savā ampluā tie bija brīnišķigi un lieliski vīrišķības piemēri. 

„Es varu dzīvot viena, ja pašcieņa un apstākļi to prasa. Man nav jāpārdod dvēsele, lai nopirktu svētlaimi. Manī mīt iekšēja, manī iedzimta bagātība, kas var mani uzturēt pie dzīvības arī tad, ja man tiktu liegti visi ārējie prieki vai piedāvāti par cenu, kuru nevaru atļauties maksāt."      

D.Vinna Džonsa "Houla ceļojošā pils"

sākšu ar to, ka šī grāmata pat nav iztulkota latviešu valodā un šī ir pirmā grāmata, ko es nopirku pati. šo lēmumu es pilnībā nenožēloju, nebija pati cita varianta, kā iemīlēties pilnībā šajā grāmata. sākšu ar to, ka par šo grāmatu uzzināju, kad jau 3 reizi pārskatījos ghibli filmu ar tādu pašu nosaukumu. šī grāmata priekš manis bija kā ūdens malks pēc nedēļu ilgiem ceļojumiem pa tuksnesi. personāži nav ideāli, pilnīgi otrādi tie ir neideāli un reālajā dzīvē tie nespētu dzīvot kopā, tomēr pats galvenais, ka personāži ir dzīvi, tu lieliski saproti, ko viņi jūt un kāpēc viņi tā rīkojas, tiem ir viegli just līdzi. šī ir pasaka, kur galvenā nozīme ir paslēpta, kur personāži it kā esi tu pati, kur ir brīnišķīgs, kašķīgs un tomēr jauks dēmons Kalcifers un pats galvenais brīnumaini skaists, harizmātisks burvis Houls, kas atņems jums sirdi.  grāmata ir lieliska atpūta no patstāvīgi ātrās un straujās reālās dzīves. 

"I think we ought to live happily ever after," and she thought he meant it. Sophie knew that living happily ever after with Howl would be a good deal more hair-raising than any storybook made it sound, though she was determined to try. "It should be hair-raising," added Howl."And you'll exploit me," Sophie said."And then you'll cut up all my suits to teach me."

O.Vailds ''Doriana Greja portrets''

sākt šo recenziju man bija morāli grūti, jo īsti pati nesapratu kā visu, kas bija manā galvā. vēlos sākt ar to, ka šī ir no tām grāmatām, kut nobeigums ir pats svarīgākais. tas nav romāns pie kādiem esam pieraduši, tas ir stāsts, kas liek tev lasot katru teikumu aizdomāties, tas ir stāsts, kuru jālasa lēnām, tas ir darbs, kas ir pilns savdabīgas filozofijas, kas līdzinās hedonismam, bet tomēr šis romāns vispār nav par to. tas ir par to, cik viegli cilvēki atsakās no savas dvēseles, lai gūtu mūžīgo jaunību, skaistumu. un lai gan ir pagājuši tik daudz gadi šī problēma vēljoprojām ir aktuāla. šajā grāmata nav gandrīz neviena pozitīva personāža priekš manis, tie visi parāda pasaules samaitātību un liekulību. patiesībā, vēlos ieminēties par to, ka visdrīzāk jūs lasīsiet šīs grāmatas cenzēto versiju, kur tiek izlaistas ļoti sulīgas detaļas par Doriana Greja dzīvi. es arī lasīju cenzēto versiju un tik pēc izlasīšanas uzzināju, kas 2011.gadā tik izlaista atcenzētā versija. principā, es gribu izlasīt atcenzēto versiju tik, lai uzzinātu par Alana Kempbela noslēpumu, jo man šķiet, ka tas, ka nekas nav izstāstīt par šo noslēpumu tieši šī iemesla dēļ.

''Tie, kas mīl tikai reizi mūžā, tiešām ir sekli cilvēki. Tas, ko viņi sauc par uzticību un godīgumu, pēc manām domām, ir vai nu ieraduma letarģija, vai vienkāršs fantāzijas trūkums. Uzticība jūtās ir tas pats, kas stingums prāta dzīvē, citiem vārdiem - sava nespēka atziņa.''