es īsti nezinu vai ir vērts pašlaik veidot stāstu, bet tomēr šeit ir tas saucamais prologs no viņa.(pašlaik ir gatavas vēl 2 daļas). ja būs labas atsauksmes( bušu priecīga par kritiku un pateikšanu man, ja ir kļūdas tekstā) , tad es izveidošu stāstu un turpināšu tur publicēt nākamās daļas.
☁☁☁
¡Ay! Esta imagen no sigue nuestras pautas de contenido. Para continuar la publicación, intente quitarla o subir otra.
☁☁☁
Brenda nervozi grozīja gredzenu uz labās rokas rādītājpirksta, saules staros tas spīdēja gluži kā jauns. Tas meta zeltainu ēnu uz baltās slimnīcas sienas. Rokas trīcēja, kājas nervozi raustījās un sitās vienā ritmā ar pulksteni uz sienas. Dusmīgas nopūtas sekoja viena aiz otras. Sienas kā uzbrukdamas tuvojās, ar katru pavadīto stundu šeit, ar vien tuvāk. Šķita ka tās drīz aprīs Brendu pilnībā. Viņa neatteiktos no tādas iespējams, iespējams, pat būtu atvieglota un pateicīga par notiekošo. Brendas smadzenes kā filma rādīja viņas vīra izkropļoto ķermeni, lai gan viņa to pat nebija redzējusi. Tas viņu vēl vairāk dusmoja un baidīja nekā tas, ka viņas vīrs, topošais vīrs, ir sakropļots un nevēlas viņu redzēt. Katra pavadītā minūte slimnīcas uzgaidāmajā telpā rija nost viņas nervus, viņas dabiskais ziņkārīgums bija nospiest ar milzīgu, briestošo baiļu sajūtu. Neviens nebūtu pārsteigts ja Brenda vienā mirklī vienkārši aizietu, pat vairāk, tie bija pārsteigti, ka viņa vēl joprojām ir šeit. Šīs situācijas problēma bija tāda, ka šī laulība nebija uz mīlestības pamata, bet gan uz aprēķina pamata. Džonatana un Brendas vecākiem bija izdevīga viņu laulība. Džonatana ģimenei piederēja vairākas akcijas un viņi bija pāris ietekmīgu uzņēmumu sponsori un daļa procentu no firmu ienākumiem pienākas tieši viņiem. Brendas ģimene bija slavena šajā snobiskajā pasaulē ar to, ka viņas tēvs bija deputāts un aizstāvēja konservatoru domas. Abas ģimenes vienoja viņu nelegālā naudas iegūšana un prāvs bankas konts. Jau no pašas sākuma bija skaidrs, tikko kā šis ģimenes pirmdzimtie satikās, tiem bija lemts apprecēties un turpināt savu ģimeņu darbību. Brendu un Džonatanu nevienoja mīlestība un viss nebija kā romānos, ka viņi iemīlēja viens otru, jo viņi nebija tādi kā visi- snobiski, egoistiski un liekulīgi. Viņi nebija tāds pāris, viņi – tādi paši kā visi šai pasaulē. Brenda šeit bija aiz cieņas pret viņa personību un šo mazo ziņkārības dzirksti, kas tagad nesa tikai postu. Viņas domas sitās kā zvēri krātiņā. Lai gan viņa bija vienaldzīga pret Džonatanu. Viņā nebija ne kripatiņas līdzjūtības, viņa juta tikai kūsājošo nemieru. Kā gan viņa vēlējas redzēt šī meļa seju sakropļotu un pilnu ar rētām. Viņš nebija pasaku princis. Viņš mēdza izvarot istabenes, raut aiz matiem vai pat veidot rētas uz viņu miesas. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņu bērnībā nemīlēja. Viņš bija tik nožēlojamas. Tik pretīgi nožēlojums, ka asinis vēnās sastings un pār ķermeni pārskrēja patīkamas tirpas jau no domas, ka viņa eņģeliskos vaibstus izkropļojamies. Kā viņa āda pārvēršas par raupju miesas kunkuli, kā viņa kauli ir sadragāti zem plānās ādas, kā bērnu murgi pārvēršas uz realitāti. Brenda cienīja viņu varbūt savdabīgi, bet cienīju. Viņš spēja būt tik lielisks aktieris, gluži kā viņas tēvs, kad iestāsta saldus melus, lai viņu ievēlētu, cik laipnu un draudzīgu, savaldīgu seju viņš spēja noturēt, gluži kā viņas māte, kad uzzina par kārtējo sievieti viņas gultas palagos. Varbūt tieši tāpēc viņa viņus cienīja, visus šos pretīgos cilvēkus tikai tāpēc, ka viņa bija tādi pati. Brenda bija pārliecināta, ka labu draudzību un laulību var izveidot tikai ar meliem. Viņa zināja, ka tur aiz durvīm sēž viņas vīrs un domā jaunus melus. Un šī sajūta, ka viņš baidās no viņas nosodošā skatiena un jau nedēļu domā melus, kas liks viņam izskatīties upura lomā, lika viņai uzbudināties. Kā gan Brenda gaidīja šo mirkli, kad viņas topošais vīrs būs pilnīgi salauzts, kad viņš pilnībā apzināsies cik sliktā situācijā viņš ir nonācis.
