Tu esi vainīga!

3.Daļa

"Priekš tevis tie ir normāli cilvēki?!" Es satriekta iesmējos.

Es izvilku no kabatas cigareti un šķiltavas, bet pirms paspēju to aizdedzināt, Daniels man to atņēma.

"Piedod. Man strikti pateica lai tev neļauju." Daniels kaitinoši pateica.
"Zini ko?! Beidz klausīt Leo un tinies prom pie savām meičām. Man krīt uz nerviem tas ka tu mēģini "palīdzēt" lai gan neko par mani nezini."

Man acīs sariesās asaras un es sāku iet uz mājas pusi, jo nebij nemaz tik tālu. Daniels iegāja atpakaļ dzīvokļu mājā. Ienākusi savā mājā es ieritinājos gultā un raudāju līdz iemigu.

*Daniela POV*

Atkal pusnakts un atkal gaidu zvanu no drauga. Jau dzirdu pārmetumus ka tai skuķei neviena nav utt., bet man gluži vienalga. Skuķis ir ļoti dīvains un es nezinu vai spēšu vēl izturēt viņas perfektos un pārdomātos teikumus.

"Čau. Kā šodien gāja?" Leo jautāja.
"Sakarā ar ko? Skuķi?" Es pārgriezu acis.
"Jā. Beatrisi..."
"Nekā negāja. Leo, es tev kā draugs vēlos izpalīdzēt taču to skuķi es vairs nevēlos satikt. Viņa ir dīvaina. Viņai neviena neesot, taču kad viņai bija iespēja iepazīties ar Matīsu, viņa uzreiz atsakās un blā blā blā."
"Ar Matīsu?" Leo teica.
"Jā."
"Tu taču saproti ka viņš dzer."
"Nu un? Ā pareiz.. skuķim tak ir kaut kādas pretenzija pret alkaholu. Droši vien ka nav bijusi piedzērusies."
"Daniel... es nevēlos tev izstāstīt kas par vainu, taču aprunājies ar Beatrisi. Noskaidro visu pirms cel drāmu, ok? Viņai ir smagi sakarā ar alkaholu. Labi.. man nav laika. Lūdzu visu noskaidro un salīgstat beidzot mieru."
"Es nestrīdos." Teicu.
"Mhm..." viņš noteica un nolika klausuli.

Netaisos es braukt pie tā skuķa. Viņa mani noēdīs dzīvu. Viņa ir kā skabarga pakaļā!

*Beatrises POV*
7:00

Sēdēju uz balkona un pīpēju jau 3 cigareti. Nespēju noticēt ka tas idiots mēģina mani pietuvināt alkaholam. Neprāts! Un atkal asaras.. atkal domas par pagātni un to ko es izdarīju.

Neesmu gulējusi visu nakti. Mani moka murgi. Par to nakti kad es visu sabojāju.

Pēkšņi dzirdēju lejā kādu aizveram durvis. Leo droši vien neliek mierā Danielu. Pēc mirkļa uz balkona iznāca Daniels.

"Labrīt." Viņš teica un skatijās tālumā.
"Vācies. Tu nevari te staigāt tā it kā tu te dzīvotu." Es teicu un pievilku pie sevis ceļgalus, noliecot uz tiem galvu.
"Labi bet prom es neiešu kamēr nepastāstīsi kāpēc negribi atrasties alkahola tuvumā."
"Es par to nerunāšu."
"Tātad iemesla nav. Tad es varu iet lejā un izdzert pāris aliņus vai ne?" Viņš ņirgājās.
"Nekādā gadījumā." Es sāku dusmoties.
"Tad stāsti.." viņš uzstāja.
"Ko tu nesaprati ar vārdu nē?" Es paskatijos uz viņu ar ļoti niknām acīm. Viņš nopūtās un aizgāja.

Pēc pusstundas es nogāju lejā lai apskatītos vai viņš joprojām ir te. Ieraudzīju viņu virtuvē krāmējot ārā veikala maisiņu.

"Ko tu dari?" Es joprojām dusmojos.
"Tu neesi ēdusi. Zem acīm riņķi, kas nozīmē ka visu nakti negulēji, un ledusskapis pustukšs. Tu vispār ēd?"
"Nē." Es atbildēju un sakrustoju rokas.
"Nē? Tu normāla esi?" Viņš sāka likt uz pannas frī kartupeļus.
"Tu nedzirdēji? Es neēdīšu. Kāds tev vispār te sakars? Tu mani ienīsti, tu esi ļauns un mani pat nepazīsti. Tu esi kaut ko parādā Leo ka pat negribot velcies uz šejieni?"
"Nē. Tu vienkārši.." viņš pagriezās ar muguru pret mani.
"Kas es?!" Es paliku vēl dusmīgāka.
"Tu vienkārši atgādini mani pirms dažiem gadiem." Viņš sakrustoja rokas un dusmīgi paskatijās uz manis.
"Ko tas tagad nozīmē?" Es sakrustoju savējās.
"Saproti kā gribi." Viņš nomurmināja.

Es pagriezos un devos atpakaļ augšā. Pēc kāda laika ielīdu gultā un skatijos televizoru. Acīs joprojām bija asaras un negulēta nakts nenāca par labu. Miegs ņēma virsroku un es aizmigu.

*Daniela POV*

Bija tikai 12:00. Skuķis bija aizmidzis un es sēdēju viņas dārzā un pīpēju. Iegāju atpakaļ iekšā un plauktos ieraudzīju daudz bilžu rāmīšu. Skuķis kopā ar kaut kādu sīko. Mhmm.. interesanti. Paņēmu kādu albumu un cik saprotu, tā ir viņas māsa.

"Zini. Nav jauki ložņāt citu mantās!" Skuķis bija pamodies un atņēma man albumu noliekot to vietā.
"Piedod skuķi. Uz mani notiekumi neattiecas." Viņu ķircināju un izpletos pa visu dīvānu.
"Pirmkārt- beidz saukt mani par skuķi. Krīt uz nerviem. Un otrkārt- vācies! Saku jau kuro reizi." Skuķis pagriezās pret mani izmisusi.
"Tu raudāji?" Pamanīju zem acīm zilus riņķus, skripstas bija mitras un saķērusies viena pie otras, un vaigi bija nedaudz sarkani.
"Ej prom.." viņa jau lūdzās.
"Es nesaprotu- kapēc tu man neuzticies? Ko es tev tādu esmu izdarījis ko? Es te cenšos palīdzēt, ko es nekad nedaru." Es piecēlos kājās un nedaudz iesvilu.
"Daniel.." viņas acis piepildijās ar asarām.
"Ko? Kas tev visu laiku ir? Tu neēd, izskaties kā sērkociņš. Vienmēr dusmīga vai drūma. Kas ar tevi kaiš?" Es dusmīgs sakrustoju roku.
"Ej..." viņa noslaucīja asaru un izgāja dārzā. Caur logu redzēju kā skuķis apsēžas uz soliņa un saķer galvu. Viņa sāk kaut ko meklēt kabatā un izvelk cigareti. Velns parāvis cik jau var?! Iztraucos ārā un izrāvu to no viņas rokas.
"Man pietiek! Tūlīt pat stāsti kādēļ tev ir pretenzijas pret alkaholu un kapēc vienmēr esi drūma!" Es saķēru viņas roku un dusmīgi skatijos uz viņas noraudāto seju.
"Tev sirds vispār ir?" Viņa man pajautāja.
"STĀSTI!" Es jau sāku bļaut.
"Laikam jau nav." Viņa izrāvās no manas rokas.

Man bija apnicis ar viņu ņemties. Es izgāju no viņas mājas teritorijas un iesēdos mašīnā. Braucu uz mājām.