Tu esi vainīga!

9.Daļa

Tās atvērās vaļā un es ieraudzīju Beatrisi. Viņa bija izbērusi rokā daudz tabletes un jau lika tās pie mutes bet es sķēru viņas roku un visas tabletes nokrita zemē. Meitenes seja nu bija pagriezusies pret mani. Viņas vakardien krāsotā skripstu tuša bija izsmērēta pa visu seju, acis bija sarkanas no raudāšanas un pār vaigiem ritēja asaras.

"KO TU IZDARĪJI?!" Meitene raustoties un drebot kliedza un mēģināja lasīt tabletes.

Es viņu saķēru un neļāvu viņai to darīt. Mana sirds bija palikusi mierīgāka zinot to ka meitene sev vēl neko neizdarīja. Saķerot viņu pamanīju ka uz izlietnes malas stāv žiletes. Acīmredzot skuķis izvēlējās "nesāpīgāko" ceļu. Es izvedu viņu ārā istabā. Viņai bija panika.. šoks.. histērija. Viņa raudāja. Viņa spārdijās un mēģināja izrauties no manām rokām taču ju pēc brīža viņa kļuva bezspēcīga un vienkārši raudāja.

Es viņu apķēru.

*Beatrises POV*

Viņš mani apķēra.
Viņa siltās rokas apķērās ap manu vājo un bezspēcīgo ķermeni un man uz brīdi aizrāvās elpa. Pār maniem vaigiem joprojām tecēja asaras un es aizžmiedzu acis.

Ko es daru?!
Kādēļ Daniels...

Es vienkārši saliecu savas rokas pie manām krūtīm un stāvēju, kamēr Daniels bija cieši mani apķēris. Viņš elpoja dziļi.. un kad viņš izelpoja, es varēju just kā viņa elpa trīc.

"Es esmu nožēlojama.." tas ir viss ko es spēju pateikt.
"Kušs." Daniels mani atlaida un apsēdināja uz gultas. Es palīdu zem segas un saķēru savu seju.. es raudāju. Es nevarēju apstāties.

Es nevarēju sev piedot par to ka es piedzēros.. es nevarēju sev piedot par to ka biju vainīga pie savas māsas nāves.

"Es atnesīšu ūdeni." Viņš teica un ātri bet mierīgi izgāja no istabas.

Es paskaijos uz vannasistabas durvīm. Ieraudzīju kā uz zemes joprojām bija tabletes. Es aizskatijos uz turieni un nākamajā brīdī istabā ienāca Daniels. Viņš iedeva man ūdens pudeli. Es biju jau nomierinājusies taču pār maniem vaigiem joprojām tecēja asaras. Es paņēmu pudeli un noliku to sev blakus.

Es jutos neērti Daniela klātbūtnē.

"Es aizbraukšu līdz veikalam. Nopirkšu zāles pret galvas sāpēm. Tu vakar diez gan daudz izdzēri tapēc drīz tevi tās sāks mocīt." Viņš teica un gāja uz durvju pusi. Viņš to teica tik mierīgi un tai pašā laikā satraukti.
"Kapēc... tu esi tik pārliecināts.. ka es nemēģināšu vēlreiz sev ko nodarīt?" Es jautāju īsti nezinādama vai gribu dzirdēt atbildi uz šo jautājumu.
"Jo tu zini ka tava māsa to negribētu... lai tu nodari sev pāri." Viņš teica un aizgāja.

Viņam ir taisnība. Es sevi nespētu nogalināt. Es nevēlos mirt, taču vai ir jēga dzīvot ja.. ja vienkārši nav priekš kā? Citi tiektu lai dzīvoju priekš sevis.. bet kam man dzīvi ja man neviena nav?

Es apgūlos uz sāna. Es saķēru savu ķermeni pie sevis un skatijos ārā pa milzīgo logu. Es iemigu.

*Daniela POV*

Biju vasarnīcā ju stundu. Beatrise bija iemigusi. Es sēdēju uz balkona un pīpēju gaidīdams kad viņa pamodīsies. Izdzirdēju viņu kaut ko sakām tāpēc nopūtos ar domu ka viņa ir pamodusies, taču tad es ievēroju ka viņa vēl guļ. Sākumā es klausijos viņas murmināšanā, taču pēc brīža Beatrises ķermeni pāņēma bailes un satraukums. Murmināšana pārvērtās par skaļu "nē" vārdu saucienu un es nespēju uz to noskatīties.

"Beatrise.." es paraustiju viņu aiz pleca. Kad atkārtoju vārdu skaļāk viņa pamodās.

Viņa elsoja un bija nosvīdusi no murga.

"Viss kārtībā?" Es nespēju noslēpt mazās raizes par šo skuķi.
"Jā.. vienkārši.. sāp galva. Redzēju murgu. Vai tu jau ilgi te esi?" Meitene runāja mierīgā tonī taču viņas acīs bija redzamas bailes un raizes.
"Mazāk par pusstundu." Meloju.
"Tad labi." Viņa gribēja piecelties taču saķēra galvu un apsēdās uz gultas.
"Ņem. Noderēs." Es pametu viņai ibumetīna paciņu.
"Paldies.." skuķis notieca un izdzēra vienu tableti.
"Labi. Es.. došos mājās." Teicu.
"Ko?"
"Es.."
"Vai tu nevari palikt?"

Jautājums mani protams ka šokēja. Es nedaudz padomāju un atbildēju.

"Ja tu vēlies.." paskatijos uz viņu.
"Es negribu palikt viena."
"Un es negribu tagad tevi pamest vienu.. ne jau pēc tā ko tu gribēji izdarīt..." es teicu un paskatijos uz vannasistabu.
"Tad kādēļ grasijies braukt prom?" Viņa pajautāja.
"Nezinu. Varbūt negribu uzbāzties.. es ne īpaši tev patīku."
"Ko? Es tādu neteicu." Meitene nošokējās taču momentā iztaisija parastu sejas izteiksmi.
"Labi.." es noteicu un devos uz durvju pusi.
"Kur tu ej?" Viņa piecēlās kājās.
"Tu neesi ēdusi kopš sāki dzert." Noteicu un izgāju no istabas.

Devos uz virtuvi pirmajā stāvā un stundas laikā sataisīju lazanju. Beatrise tieši nonāca lejā kad biju pabeidzis darbus virtuvē. Aicināju viņu uzlikt sev ēst taču viņa paņēma mazu gabaliņu no lazanjas un lēnām devās uz dzīvojamo istabu. Es devos viņai līdzi.

Starp mums valdīga neveikls klusums. Es zinu ka skuķis joprojām domā par to kas notika iepriekš.. par vannasistabu un tām tabletēm.

"Cik ilgi tu te būsi viena?"
"Es šorīt saņēmu ziņu ka es te palikšu kādu nedēļu. Kristmātei tagad darbs.." viņa atbildēja.
"Skaidrs.."
"Kapēc tu.." viņa iesāka taču apklusa.
"Kapēc es...?" Gribēju lai viņa pabeidz domu.
"Kapēc tu man vakar atbrauci pakaļ? Pēc visa ko es tev esmu teikusi.. pēc visiem saviem izgājieniem. Un šodien? Kādēļ tu mani izglābi un tagad neko par to nesaki."
Pēc neilga klusuma es atbildēju.
"Es zinu kā tas ir.. ja tu negribi par to runāt pati tad es neuzspiedīšu. Ja tu tiešām vēlēsies runāt par to, kapēc tu tā darīji.. tad es uzklausīšu. Un ko tad man vajadzēja šodien darīt? Iztēloties ka tevis nav mājās? Tēlot ka neesi vannasistabā un nepieļauj savas dzīves lielāko kļūdu?"