Tu esi vainīga!

24.Daļa

Visu dienu pavadījām istabā. Beatrise lielāko daļu sēdēja datorā. Viņa meklē sev dažādas jaunas mēbeles un grib savest savu māju savā kārtībā.

Kamēr viņa sēdēja istabā, nolēmu aizbraukt līdz veikalam. Paņēmu pārtiku un pēkšņi ejot uz stāvlaukumu ieskrēju kādā sievietē.

"Es.. atvianojos." Teicu un tikai tad pamanīju ka tā bija mana mamma.
"Tu esi sācis atvainoties." Viņa smaidīja.
"Laikam jau.."
"Kā iet?" Mamma jautāja.
"Em.. normāli. Tagad braukšu uz māju. Jātaisa vakariņas."
"Tas nozīmē ka Beatrise ir pie tevis?"
"Jā. Sanāca.. savāda situācija." Es nedaudz uzsmaidīju.
"Skaidrs."
"Vai.. vēlies pievienoties?" Es pajautāju.

Mammai acīs sariesās asaras.

"Paldies.. ar lielāko prieku." Viņa teica.

Viņa staroja. Un es zinu kādēļ. Saprotu ka es viņu par maz novērtēju un nekad ar mammu nekontaktējos. Šis uzaicinājums viņai bija zelta vārdi.

"Droši ņem līdzi Melu un Džeimsu." Es teicu.
"Labi." Mamma joprojām smaidīja.
"Labi.. tad tiekamies ap kaut kādiem septiņiem." Es teicu un atvadījies no mammas braucu mājās.

Bija tikai pieci.

Piestājis pie mājas izkāpu no mašīnas un devos iekšā.

"Čau. Uzaicināju mammu uz vakariņām.. ap septiņiem varēsim pasēdēt pie galda." Teicu Beatrisei kas skatijās televizoru viesistabā.
"Vai tu tagad taisijies tās gatavot?" Viņa jautāja.
"Nu.. jā."
"Varbūt pārmaiņas pēc.. tās pagatavot varu es?" Beatrise jautāja un viltīgi pasmaidīja.
"Tu gatavo?" Es jautāju.
"Tu domā ka es nemāku gatavot?!"
"Tu zini cik ļoti maz tu ēd?!"
"Tu domā ka es maz ēdu un tādēļ nemāku gatavot?!"

Abi smējāmies.

"Nu labi." Es piekritu.
"Labi. Tad septiņos māc lejā un vakariņosim."
"Tātad man jāiet augšā?" Es jautāju.
"Jā." Viņa parādija man mēli un smaidīja.
"Labi. Un tad kad teici ka vakariņosim. Tas nozīmē tu arī?"
"Jā! Es sapratu tavu mājienu! Es zinu ka maz ēdu." Meitene man meta ar kolas bundžiņu ko es noķēru.
"Pateicos par kolu! Arivideči!"

Ap septiņiem devos lejā. Iegājis ēdam telpā gandrīz ķēru sirds trieku. Meitene tieši lika uz galda pēdējās glāzes.

"Nu? Ko domā?" Viņa jautāja.

Beatrise bija salikusi uz galda visus piederumus perfektā simetrijā pret pretējām pusēm. Viss bija nospodrināts un perfekti salikts savās vietās. Pat pārāk perfekti! Bļodās bija salieta zupa kas ļoti labi smaržoja un uz galda stāvēja maizes groziņš un dažādas sulas stikla traukos. Vis sbija perfekti tīrs.

"Tu.. gadījumā neesi perfekcioniste?" Es šokēts nosmējos.
"Nē. Es tikai centos. Tava ģimene brauks un vēlos lai viss būtu perfekti." Viņa smaidīja un es viņai sekoju uz virtuvi.
"Saldajā uztaisīju biezpiena kūku taču ja kādam nepatiks tad varu aizskriet līdz veikalam un nopirkt augļus priekš saldējuma kokteiļiem vai arī.." meitene īstenībā stresoja.
"Viss būs labi. Pie mums nebrauc nekāds prezidents." Iesmējos taču meitenei tas neškita smieklīgi.
"Tu taču nesatraucies par to ka brauks mana mamma."
"Tā ir tava mamma Daniel. Es nevēlos sabojāt šo vakaru tikai dēļ ēdiena. Varbūt tā bija slikta ideja.. man gatavot." Viņa atstutējās pret ledusskapi.
"Es saprotu kas notiek." Es beidzot tiešām sapratu.
"Kas?" Viņa skatijās uz manis.
"Tu esi pieradusi pie tā ka tavi vecāki grib lai tu esi perfekta. Mana mamma tāda nav! Viņa neko neteiktu ja arī zupa būtu pārsālīta vai kūka būtu par saldu. Beatrise.. mana ģimene novērtē to ka kāds cenšas un tev nav jāsatraucas par to vai viņai tas nesabojās par tevi domas. Viņa savas domas nerada pēc tā cik gara, tieva, dūšīga tu esi. Vai tavi mati nav par garu un vai nagi nav nokrāsoti par krāšņu. Vai tu esi par klusu vai skaļu. Vai tu māki gatavot vai nē... un es zinu ka tu proti. Mana mamma pieņem cilvēkus tādi kādi viņi ir. Tu esi perfekta tāda kāda tu esi." Es tiešām mēģināju nesajaukt vārdus un visu pateikt pareizi un tieši tā kā es to domāju.
"Paldies. Nomierināji." Viņa uzsmaidīja.
"Labi. Es uzaicināju arī Lāsmu. Viņa teica ka ar lielāko prieku ieradīsies."
"Tas ir ļoti jauki no tavas puses." Beatrise noteica un gāja atvērt durvis pie kurām kāds jau klauvēja.

"Beatrise!" Dzirdēju Melas balsi.
"Sveika Melānija. Džeimss.. Sveiki Everlij." Beatrise ar visiem sasveicinājās.
"Danieeeel!" Mela skrēja pie manis un es viņu pacēlis gaisā iegriezu.
"Čau brāli." Sasveicinājos ar Džeimsu un uzsitu viņam pa muguru.
"Svieks dēls." Mamma mani apskāva.
"Sveika mammu. Atkal." Iesmējos un aicināju nākt iekšā.

Drīz vien sagaidījām Lāsmu. Visi iepazinās ar Lāsmu un sēdās pie galda.

"Ak. Dēls.. tu esi sācis gatavot vēl gardāk! Šis ir brīnišķīgi!" Mamma teica gardi izēdot zupas bļodu.
"Īstenībā vakariņas gatavoja Beatrise." Es teicu.
"Tiešām? Zups ir debešķīga!" Mamma teica.
"Beatrise gatavo jau no bērnības. Atceros ka gāju viņu pieskatīt un nepārtraukti gatavojām dažādus saldumus." Lāsma smaidīja.
"Brīnišķīgi." Džeimss noteica un visi gardi ēda.

Vēlāk visi gandrīz vai izkusa no garšīgās kūkas.

Bija jau viens naktī. Atvadijāmies no ciemiņiem. Mela jau gulēja mašīnā un Džeimss viņu pieskatīdams arī bija iesnaudies. Lāsma bija devusies mājās ātrāk un mamma atvadījusies aizbrauca mājās.. kopā ar Melu un Džeimsu.

Beatrise jau bija novākusi virtuvi un ēdamtelpu un devusies augšā uz gultu.

Saņēmu īsziņu no drauga.

~Pārkersona iela 14. Brauc šurp.. te paliek karsti.~

Brīdi domāju vai doties. Šī adrese ir populāra ar ballītēm ko viņi rīko.

~Es nebraukšu.~
~Padomā labi. Ja kas ta raksti.~
Viņš atbildēja.

*Beatrises POV*

Es jau biju saldi ieritinājusies segā un gandrīz jau aizmigusi kad istabā ienāca Daniels.

"Piedod ka pamodināju." Viņš teica.
"Nekas. Es biju tikai iemigusi." Atbildēju.

Puisis apsēdās pie datorgalda un kaut ko drukāja savā datorā.

"Es ceru ka tev netraucēšu." Viņš paskatijās uz manis.
"Nē.. nē viss kārtībā. Arlabunakti." Es atbildēju.

Drīz vien iemigu.