Tu esi vainīga!

29.Daļa

*Beatrises POV*

Ienācu mājā. Daniels gāja pa priekšu un sasveicinājās ar Lāsmu un viņa viņu aizvilka uz virtuvi. Pagriezos un lejā pa kāpnēm devās mamma ar sakrustotām rokām.

"Kur tu vazājies? Vai tev nebija jāpieskata māja? Vai tādēļ es tev to atdevu, lai te dzīvotu tikai Lāsma?" Viņa nostājās manā priekšā.
"Sveika māt." Teicu un noriju siekalas.
"Atbildi uz jautājumiem." Viņai bija zema balss.
"Biju ciemos tikai divas dienas."
"Pie tā puiša? Vai tas ir tas, ar ko tu pašlaik nodarbojies? Vazājies pa stūriem, dzer, satiecies ar puišiem? Nodarbojies ar seksu? Vai tas ir kā es tevi audzināju?" Mamma vārijās.
"Skatos ka tu joprojām neesi beigusi savu ieradumu- spriest visu pirms neesi pat noskaidrojusi situāciju." Uzvedos mierīgi taču runāju pretī visu ko domāju.
"Kad tu beidzot pieaugsi?" Viņa jautāja.

Es paskatijos viņas vienaldzīgajās acīs.

"Tu, Beatrise, esi atkal mani pievīlusi. Mūs visus... tai skaitā vecmammu un tēvu. Tavam tēvam pat negribējās braukt!"
"Nenovel visu vainu uz manis. Tu jau ar neesi bijusi baigi labais atbalsts un ģimene!" Noteicu.
"Es vismaz nedzeru un mēģinu šo ģimeni uzturēt."
"Ģimeni? Gandrīz 2 mēnešus slēpt to ka māsa ir dzīva, vai to tu uzskati par ģimeni?!" Es sāku bļaut.
"Par māsu tev vairs nav jāsatraucas."
"Ko tu ar to gribi teikt?!" Es caur sakostiem zobiem jautāju.
"Ja vēl nesaprati, tava māsa domāja ka kopš avārijas tu esi slimnīcā. Es viņai pirms pusstundas paziņoju ka diemžēl tu neizturēji. Sāpes bija pārāk neciešamas." Mamma pateica un devās uz virtuves pusi.
"Čūska tu esi! Maita! Neliete!" Es bļāvu viņu pagrūžot.
"Nomierinies! Viņa tam tiks pāri tik pat ātri cik tika pāri avārijai, ko izraisīji tu! Tu biji vainīga!" Viņa iesita man ar plaukstu pa vaigu.

Es saķēru sānu. Es paskatījos uz savu plaukstu. Tā bija asinīs. Daniels ieraudzīdams to, pieskrēja man klāt lai beigtu strīdu. Bet es nebeidzu.. es paskatījos viņam pāri plecam uz māti.

"Es tev atriebšos, tu ragana!" Es bļāvu.
"Ko tu man tikko teici?" Viņa nāca manā virzienā.

Lāsma mēģināja saturēt manu māti kura devās manā virzienā lai izskrāpētu man acis.

"Tu mani tā nepazemosi sīkā maita! Tu mani cienīsi! Es esmu tava māte!" Viņa nogrūda Lāsmu zemē.
"Neesi gan!" Es bļāvu.
"Beatrise beidz! Tu asiņo..." Daniels čukstēja un saķēra manu roku ciešāk lai es dzirdu. Viņš stāvēja man priekšā lai mamma neko nepamanītu.
"Es esmu vienīgais iemesls kādēļ tev ir māja un nauda! Pat tēvs negrib dzirdēt neko par tevi!" Māte kliedza.

Tukšs. Mana galva bija tukša. Mana māte no manis bija izsūkusi pēdējās emocijas un es vienkārši vairs neko nedzirdēju. Skaņa bija tāda, itkā es atrastos zem ūdens, un virs ūdens virsmas bļāva mamma, lāsma uz mammu, un kaut kur.. es dzirdēju Danielu.

"Beatrise.." es dzirdēju viņu saucam manu vārdu.
"Prom.. braucam." Es mēģināju pateikt.

Viņš mani saprata. Par laimi.
Viņš iesēdināja mani mašīnā un kaut kam pazvanīja.

Viss bija miglaini. Viss notika pārāk ātri...

Vienā brīdī Daniels ieskrēja pie mammas darbā lai paņemtu Džeimsu.. otrā brīdī jau atrados pie vasarnīcas. Kāds gaidīja pie durvīm ar lielu somu rokās. Tas bija vīrietis.

Daniels mani nesa viesistabā un.. vairāk es neko neatceros.
Es atslēdzos.

*Daniela POV*

Vēroju kā meitene lēnām atver acis. Viņu apžilbināja saule kas spīdēja caur lielajiem stikla logiem. Meitene momentā uzlika roku uz sāna un pacēla galvu lai apskatītu brūci.

Beatrise jau bija atslēgusies kad ārsts viņu tepat vasarnīcā sapotēja un aizšuva brūci. Cieši viņu apsēja un teica ka šuves nenākšot vaļā.
Nešaubos. Meitene nekustīgi gulēja 2 dienas un brūce paspēja sadzīt tik ļoti, ka tā noteikti atkal nesāks asiņot. Cerams...

"Cik es ilgi jau guļu?"
"Nu apmēram 53 stundas." Es uzsmaidīju.
"2 dienas?!" Viņa jautāja un gribēja apsēsties, taču teicu lai kārtīgi pamostas.
"Es noiešu lejā. Džeimss tūliņ būs pabeidzis gatavot brokastis. Tu droši vien esi izsalkusi.."
"Es.." viņa skatijās apkārt.
"Tu esi izsalkusi. Man vienalga kā tu mēģināsi attaisnoties." Es uzsmaidīju un piemiedzu ar vienu aci. Meitene necentās strīdēties un atgūlās atpakaļ spilvenā.