Tu esi vainīga!

19.Daļa

Nogāju lejā un sasveicinājos ar virtuvē esošo Everliju. Apsēdos pie galda blakus Džeimsam. Ievēroju ka Daniels ir ārā un runā ar kādu pa telefonu.

"Viņš runā ar tēti." Džeimss teica it kā nolasīdams manas domas. Daniels izskatijās dusmīgs.
"Vai viņš ar viņu bieži komunicē?"
"Nē. Viņš ir dusmīgs par to ko tētis izdarīja pirms gada."

Es paskatijos uz Džeimsu ar nesaprašanu sejā.

"Viņš tev nav stāstījis?" Viņš man jautāja.
"Nē." Es paskatijos atkal uz Danielu kurš gāja uz lapenītes pusi lai uzpīpētu.
"Nekas. Pienāks īstais laiks un tu visu par viņu uzzināsi." Džeimss teica un man pār ķermeni sameta zossādu.
"Nesatraucies. Es nebiju to domājis sliktā ziņā." Džeimss nosmējās un sāka ēst.

Kad visi bijām paēduši devos uz stikla istabu. Daniels joprojām nebija nācis atpakaļ un es zinu ka viņam nekas slikts nevar notikt.

Pēkšņi saņēmu zvanu no mammas māsas Lāsmas.

"Čau." Viņa pateica.
"Čau." Saruna bija neveikla.
"Kā iet?" Viņa jautāja.
"Normāli." Atbildēju.
"Vai tu esi mājās?"
"Nē. Esmu ciemos pie drauga."
"Pie drauga?" Viņa pārjautāja.
"Jā."
"Nu jā.. vecmamma teica ka satika kaut kādu.. vienalga. Vai tu dusmojies?" Viņa jautāja.
"Nē. Vienkārši nezinu ko darīt.." teicu un virpināju plaukstā t-krekla malu.
"Skaidrs. Kad būsi mājās? Mani palaida no darba ātrāk un tagad esmu ceļā uz.. tavu māju." Viņa teica drūma.
"Es nezinu. Vai nu šovakar vai arī rīt."
"Vai.. tu paliec pie viņa?"
"Jā."
"Vai.."
"Viss kārtībā. Mēs neesam kopā tādēļ nesatraucies." Nedaudz iesmējos par to ka Lāsma tik ļoti baidijās ar mani runāt, lai gan viņa nav vainīga pie tā ka mana māte ir bezkaunīga.
"Skaidrs. Vai jūs tur dzerat?"
"Tu zini ka es te nebūtu ja te būtu pat smaka no alkahola."
"Nu jā. Klau. Varbūt rīt vai šovakar iebraucat abi.. es uzcepšu vakariņas." Lāsma uzsmaidīja.
"Tu zini ka es neēdu." Es noteicu.
"Nu.. jā. Labi. Tad tiekamies kaut kad.." saruna beidzās neveikli un es noliku telefonu uz zemes.

Brīdi sēdēju augšā taču tomēr nolēmu doties uz istabu. Paņēmu no somas maku un vēlējos ieiet internetbankā lai apskatītu konta saturu.  Atvēru maku un tur jau tā bija. Mana un māsas bilde.

Apsēdos uz gultas un skatijos uz to.

"Hey. Es tevi meklēju." Daniels ienāca istabā.
"Ja?" Es aizvēru maku un piecēlos kājās.
"Jā. Mēs izbraucam diez gan drīz. Man uzradās daži darbi pilsētā." Daniels teica.
"Labi. Es salikšu savas mantas somā un došos uz mašīnu."
"Labi. Gaidīšu ārā."

Es saliku mantas un atvadījos no Džeimsa, Melānijas un Everlijas jo pārējos es nepazinu tik labi.

Abi ar Danielu bijām jau uz lielās šosejas kad pēkšņi nez no kurienes izlīda fūre ar divām kravām. Daniels strauji sāka bremzēt..

Un tad viss attinās palēninājumā.. kā filmās.

Es ieķēros durvju rokturī. Sākās atmiņa.. ka mašīnas aizmugurē sēž mana māsa. Mašīna brauca ļoti lēnu un viss bija kā palēninājumā, izņemot mani un manu māsu.. Līnu.

"Turies." Viņa smaidīja.
"Līna?" Es jautāju.
"Es tepat vien esmu. Nebēdājies." Viņa noteica un sāka izgaist kamēr viss kas notika palēninājumā sāka atgriezties pareizajā laika ātrumā.

Daniels laicīgi bija nospiedis bremzes un kravas mašīna bija tikusi jau mums garām. Sapratusi ka mūsu mašīna apstājās ceļmalā, fūre arī sāka bremzēt.

Es smagi elpoju. Viss man apkārt griezās. Es atsprādzējos un kaut kur.. it kā būtu zem ūdens.. dzirdēju Danielu saucam manu vārdu. Es attaisīju mašīnas durvis un momentā pa tām izkāpu. Es stāvēju apjukusi. Es nespēju nokoncentrēties uz vienu lietu un manī iekšā bija šoks.

"Beatrise, vai tu esi ievainota?" Daniels jautāja. Un es beidzot spēju sakoncentrēt savu skatienu uz viņu. Es pakratīju galvu un skatijos uz mašīnu. Es drebēju no bailēm.

Uz mūsu pusi nāca fūres šoferis.

"Es ļoti atvainojos! Ak mans Dievs! Es nevēlējos lai tā notiktu.. tā ir mana vaina." Šoferis bija satraucies.
"KAS PIE VELNA?! TU VISPĀR SKATIES KUR BRAUC? VAI AIZMIRSI KA JĀSKATĀS UZ ABĀM PUSĒM?!" Daniels sāka bļaut un vicināt rokas.. taču es vairs neklausijos. Es pieķēros pie mašīnas.
"Beatrise?! Velns.." tad bija pēdējais ko dzirdēju no Daniela pirms zaudēju samaņu.