Tu esi vainīga!

31. Daļa

Bija jau trīs rītā. Biju daudz ko izstāstījusi Džeimsam par sevi kā arī ugunskurs gandrīz bija izdzisis. Džeimss aizgāja uz vasarnīcu jo vēlējās gulēt. Teicām ka mēs arī drīz iesim. Daniels sēdēja man blakus un man mutē bāza saceptos maršmelovus kamēr es asarās smējos un mēģināju nedabūt lipīgos maršmelovus uz segas, zem kuras abi bijām palīduši sildīties.

"Klau.. es gribēju pajautāt jau iepriekš taču nebija drosmes." Es vēl smejoties teicu un nomierinājos izēdot muti. Daniels arī smejoties paskatijās uz manis un sāka smaidīt, arī nomierinoties.
"Nu?" Viņš nevarēja sagaidīt no manis jautājumu.
"Labi. Tavuprāt.. vai starp mums.. vai mēs esam vairāk par draugiem?" Es jautāju jo vēlējos pārleicinātied vai simpātijas nav tikai no manas puses. Puisis skatijās uz manis.. viņš pieliecās tuvāk lai mani noskūpstītu un tad sakrustoja savas plaukstas pirkstus ar manas plaukstas pirkstiem.
"Jā.. un kā tev šķiet?" Viņš jautāja.
"... jā.. jau kādu laiku. Es vēlējos lai zini, ka man tu patīc.. pie velna.. es tevi mīlu Daniel." Es pagriezu savu seju pret viņa un puisis aizlika matu šķipsnu aiz manas auss un uzspieda uz pieres maigu skūpstu.
"Es tevi arī. Jau sen." Viņš noteica un es uzsmaidīju.
"Iesim iekšā?" Es jautāju.
"Jā. Ejam.." viņš piecēlās un iedevis man savu plaukstu gāja uz vasarnīcas pusi. Cieši turēju viņa plaukstu.. maigo un silto plaukstu un sekoju puisim.
Izslēdzām visas gaismas un klusām smiedamies par sevi gājām augšā.

Iegāju vannasistabā un vienkārši skatīdamās spogulī smaidīju. Es biju tik laimīga! Es uzvilku pidžammas šortus un plāno, brīvo krekliņu uz lencītēm. Sataisīju matus copē un devos uz istabu. Daniels bija gultā un sēdēja savā telefonā. Es apsēdos uz gultas un sakrustoju kājas.

"Vai.. viss kārtībā?" Viņš jautāja.
"Es vienkārši aizdomājos par to šāvēju. Kādēļ viņš to darīja? Un kur ir Roberts? Vai viņam viss ok?" Es pēc brīža jautāju.
"Nezinu.. bet Roberts ir atlaists."
"Ko?" Es paskatijos uz Danielu.
"Jā.. viņš apdraudēja tavu dzīvību. Viņš nevarēja izpildīt savus darba pienākumus." Daniels skaidroja.
"Nē! Tā nevar notikt! Apsoli ka rīt pazvanīsi un pieņemsi viņu atpakaļ darbā ja viņš vēlēsies!" Es pieprasīju.
"Beatrise.."
"Apsoli! Tagad!"
"Aah.. labi!" Daniels padevās.

Es biju nogurusi un palīdusi zem segas noraustījos no Daniela rokām kas vēlējās mani apķert.

"Tu.. ļoti rausties pēdējā laikā." Viņš teica.
Es klusēju.
"Vai.. tu baidies? Ka tas kas notika mājās, notiks atkal?"
"...nezinu... varbūt." Es pēc laiciņa teicu.
"Beatrise.." viņš teica pagriežot manu seju pret viņa.
"Es apsolu ka tas neatkārtosies.." viņš teica.
"Un ja nu? Ja nu kāds vēlas manu vai tavu nāvi?" Es ļoti uztraucos par viņu. Par mums abiem un man acīs bija asaras.
"Ja tas atkārtotos, tad es būtu blakus. Tad viss būtu labi. Es to nokārtotu.. bet tas neatkārtosies. Es apsolu.." Daniels noslicīja manu asaru un es iekārtojos pie viņa tuvāk.
"Pasaule it nežēlīga.." es klusām teicu.
"Mums jāizguļas... arlabunakti." Daniels teica.
"Arlabunakti.." es noteicu un aizvēru acis.

~~~
Es sajutu spiedienu uz krūtīm.
Biju piespiesta pie zemes. Es nevarēju paelpot.
Atvēru acis.
Pistole pie maniem deniņiem.

"Nē!" Dzirdu Danielu kliedzam.
"Par vēlu.." es nočukstu.

Šāviens.

~~~

"Beatrise!" Izdzirdēju Danielu kliedzam.

Atvēru asaras pilnās acis. Strauji apsēdos un saķērusi sānu, sāpes ātri pārgāja. Saķēru seju. Daniels ieslēdza nakts lampiņu, lai gan ārā sāka aust saule.

Viņš vienkārši apķēra mani.
Es apķēru viņu pretī un nomierināju savu sirds ātrumu.

"Vai pateiksi ko tu redzēji?" Daniels klusu čukstēja.
"Šāviens.. tu.. biji par vēlu." Es klusām teicu.

Daniels saķēra mani ciešāk jo juta kā es saviebusi seju sāku klusām raudāt.

Sapnis bija kā īsts.
Tas likās reāls.

Pēc kāda laika Daniels mani atlaida un teica ka noies pakaļ ūdenim. Taču es nevēlējos lai viņš iet.. es nevēlējos lai viņš pamet mani vienu.

Pēc dažām minūtēm viņš bija atpakaļ ar ūdens glāzi.
"Hey.. Beatrise.. dzirdi?" Viņš jautāja apsēdies uz gultas.

Biju apķērusi savu ceļgalus un skatijos uz sienas uzlikusi zodu uz rokām. Paskatijos uz viņu.

"Tas bija tikai šausmīgs sapnis. Tā nav realitāte." Viņš pateica un skatijās uz manis.

Es pakratīju galvu un vienkārši apgūlos uz sāna, ar muguru pret Danielu. Noslaucīju asaras. Daniels izslēdza nakts lampiņu.

"Nedomā par to.. vienkārši domā par kaut ko citu." Viņš teica un prātīgi pievilka manu ķermeni sev tuvāk un uzspiedis buču uz kakla, paslēpa savu seju manos matos un aizgāja gulēt.

Pēc brīža iemigu arī es...
Turot viņa roku uz mana sāna.
Pie viņa blakus.
Viņu mīlot vairāk par visu.
Un bailēs.. ka ar viņu kaut kas notiks.