Tu esi vainīga!

17.Daļa

*Beatrises POV*

Piektdienas rīts un es esmu savā mājā. Paņemu somiņu un gaidu Danielu. Kad izdzirdu mašīnu pagalmā, aizslēdzu durvis un iesēžos mašīnā.

"Ceru ka esi izsalkusi jo mamma ar vecmammu pacentušās." Daniels uzreiz paziņoja.
"Padomāšu." Uzsmaidīju.

Ieradāmies vasarnīcā. Tā bija milzīga un ļoti skaista. Pagalmā stāvēja 4 mašīnas taču kad izkāpām ārā, uz mūsu pusi ju nāca Everlija.

"Man tik ĻOTI LIELS PRIEKS!!!" Everlija pilnīgi staroja ar savu lielo un skaisto smaidu.
"Vai tad šis nav ierasts?" Pajautāju.
"Mums jā. Taču Daniels ir bijis tikai uz diviem šiem te pasākumiem un.. man prieks ka viņš ir te.. un kopā ar tevi." Viņa uzsmaidīja un devās uz vasarnīcas pusi.

"Tu neapmeklē šīs ģimenes sanāksmes?" Es pajautāju Danielam.
"Nē.." viņš noteica un es izlēmu labāk neuzdot jautājumus.

Kautrīgi ienācu vasarnīcā un centos visu laiku turēties līdzās Danielam.

"Paskat kas te atbraucis..." Ieraudzīju Kimberliju un viņa apķēra brāli.
"Čau." Sasveicinājos.
"Ko ta tu izdomāji atbraukt un atvest līdzi savu burvīgo draudzeni?" Kimberlija ķircināja Danielu.
"Kimberlija nesāc." Daniels sabužināja viņai matus.
"Labi labi.. man prieks ka esat te." Kimberlija noteica un mēs abi ar Danielu devāmies tālāk.

"DANIEL!!!" Izdzirdēju kādu ļoti spalgu balstiņu un ieraudzīju kādu mazu meiteni pieskrienam pie Daniela. Daniels viņu momentā smaidot pacēla klēpī.
"Čau Mela.." Daniels viņu cieši apķēra.
"Kas ir tā skaistā meitene?" Viņa pajautāja un uzsmaidīja man.
"Tā ir mana draudzene.." Daniels paskatijās uz manis un pasmaidīja.
"Mani sauc Beatrise." Es paskatijos meitenes acīs un smaidīju. Viņa man atgādināja manu mazo māsu.
"Beatrise.. šī ir mana mazā māsa Melānija."
"Čau." Viņa uzsmaidīja un kad Daniels viņu nolika zemē viņa aizskrēja.

Mēs devāmies tālāk un Daniels piegāja pie kāda jaunieša muguras un uzlika roku uz pleca. Jaunietis pagriezās un uzsmaidīdams sasveicinājās ar Danielu.

"Džeimss. Šī ir Beatrise.. Beatrise šis ir Džeimss. Mans mazais brālis." Daniels noteica.
"Prieks iepazīties. Esmu sajūsmā ka abi varējāt ierasties, it īpaši tu brāli. Gaidu kad varēsim iepazīties tuvāk, bet pašlsik man jāiet iekūrt ugunskuru. Atvainojiet.." Džeimss laipni paspieda man roku un nozuda.

"Cik viņam ir gadu?" Es čukstēju.
"Četrpadsmit." Daniels teica un mēs devāmies uz otro stāvu.
"Tu izskaties nopietna. Viss kārtībā?" Viņš jautāja pēc tam ka bija paziņojis ka ar pārējiem iepazīšoties vēlāk.
"Vienkārši.. jūtos neērti.  Es iepazīstoties ar tavu ģimeni un.. visi šie cilvēki ir apkārt kas man iekšēji rada satraukumu un.. ir grūti. Es neesmu pieradusi pie cilvēkiem." Es klusu teicu.
"Tu sen neesi nekur bijusi.. gan pieradīsi." Likās ka viņš to pateica vienaldzīgi taču es zinu ka tā nebija.

Uzgājuši augšā ieraudzīju lielu telpu. Pa visu telpu bija krāsaini pufi. Pie sienas bija televizors un zem viņa vairākas spēļu konsoles un diski. Daži telpaugi un nez kapēc šūpuļkrēsls.

"Vēlies palūrēt kas aiz tām durvīm?" Viņš norādija uz vienu no divām durvīm kas atradās telpas stūrī.

Es atvēru durvis un man priekšā bija šaura telpa kurā spirāļveida kāpnes veda ceļu uz augšu. Abi ar Danielu sākām kāpt augšup. Kāpņu galā bija lūka uz augšu un to atverot man priekšā parādijās brīnišķīga vieta. Lieli robveidīgi stikla logi.. ovāla telpa. Es redzēju koku galotnes un tālumā esošos kalnus (Bildē redzama apmēram mana ideja par brīnišķīgi vietu). Te atradās vēl pufi, gandrīz pie pašas zemes daži koka plauktiņi.

"Daniel.. šī.. vieta ir brīnišķīga."
"Zinu. Vecāki šo vasarnīcu taisijās atdot man un uztaisīja šo vietu taču es nepieņēmu šo īpašumu. Man pietiek ar māju." Viņš teica.

Uzspīdēja saule un visas koku galotnes iekrāsojās gaiši vasarīgā zaļā krāsā.

"Pagaidi līdz naktij.. lūk tad ir pats labākais skats." Daniels drusku uzsmaidīja.

Visu dienu Daniels un es staigājām pa teritoriju un vasarnīcu. Vasarnīca atradās pus kilometra attālumā no lielas upes, pie kuras ir skaista lapenīte un vēl viena ugunskura vieta. Vēl netālu no vasarnīcas ir dažādu dzīvnieku barotavas kur bieži varot pamanīt kādu vāveri vai pat stirnu. Pie vasarnīcas netālu atradās pirts un liels dīķis. Vasarnīcas pagalmā bija stāvlaukums mašīnām taču tas bija tālāk lai nebojātu plašo skatu. Visu rotāja taciņas no akmeņiem un tur pat arī bija ugunskura vieta pie kuras jau no paša rīta Džeimss kurināja pagales. Ugunskurs bija jau pāraudzis manu augumu. Vēl teritorijā iekļauts ir baseins un neliela nojumīte piknikam.
Vasarnīcai bija 2 stāvi neskaitot to stikla skaisto vietiņu kur var redzēt koku galotnes. Pirmajā stāvā bija liela viesistaba un liela ēdamtelpa kā arī virtuve un vannasistaba ar tualeti. Otrajā stāvā bija atpūtas zona ar pufiem un durvis kas ved uz gaiteni, kurš ved uz vēl 3 guļamistabām. Un tad protams ir tā skaistā vieta..

Atgriezāmies pie vasarnīcas tad kad ārā jau bija tumšs. Abi gājām uz ugunskura vietu.

"Es.. nezinu.." es apstājos.
"Kas?" Viņš paskatijās uz manis.
"Daniel.. ja nu viņiem nepatīk mana klātbūtne?"
"Vai tas ir tiešām par ko tu uztraucies?"
"Kādā ziņā?" Es pajautāju.
"Es esmu ievērojis ka.. nu cilvēku daudz klātbūtnē tu sāc stresot. Kaut kas līdzīgs sociālai fobijai.. bet tev tas ir jāpārvar. Šī vieta ir ļoti skaista un to nevajadzētu izbaudīt vientulībā." Daniels teica.

Es apdomāju viņa teikto un man neatlika nekas cits kā sekot viņam. Es apsēdos blakus Danielam uz nogāztā koka garā bluķa. Otrā pusē man blakus apsēdās Džeimss.

"Vai vēlies ko padzerties? Mums ir sidrs, vīns.." viņš teica.
"Es.. nedzeru. Bet paldies ka piedāvāji.. tu taču..." es iesāku.
"Nē. Es nedzeru. Es pieklājības pēc pajutāju. Man somā ir Vīnogu sula.. vai dzersi to?" Džeimss laipni jautāja.
"Jā. To gan es labprāt iedzertu." Es teicu.
"Labi. Es iešu pakaļ somai. Vai vēlies nākt līdzi?"

Es paskatijos uz Danielu kurš smaidīdams deva mājienu lai eju. Es piecēlos un sekoju jaunietim.

"Cik ilgi jūs esat kopā?" Pēkšņi Džeimss iejautājās.
"Em.. mēs." Es sastingusi apmulsu.
"Piedod. Nevēlējos būt nepieklājīgs."
"Nē.. viss kārtībā. Vienkārši.. mēs neesam kopā." Es neveikli uzsmaidīju un Džeimss bija pārsteigts.
"Tā ir problēma."
"Kādēļ?" Es jautāju.
"Jo.. mūsu mamma domā ka jūs esat kopā un ir speciāli iedevusi jums istabu ar.. vienu gultu." Džeimss teica un man palika ļoti neērti.
"Nu.. tas nekas. Gan izdomāsim." Es neveikli uzsmaidīju.
"Man ar tā šķita. Vienkārši tādēļ ka tu vienmēr esi viņam blakus un.. tu runā tikai ar viņu. Un vienmēr sarksti viņa klātbūtnē." Viņš mierīgi skaidroja un jau lēja sulu vairākās glāzēs.
"Es nesarkstu.." uzreiz izlaboju.
"Labi."
"Un.. es emsu viņam visu laiku blakus jo viņš ir vienīgais ko šeit pazīstu. Un viņš ir vienīgais cilvēks ar ko kontaktējos." Es skaidroju un mēs devāmies atpakaļ pie ugunskura.
"Tātad tu esi diez gan noslēgta?"
"Tā varētu teikt.." es nedaudz uzsmaidīju un padevusi dažiem cilvēkiem sulu, devos atpakaļ sēdēt.