Tu esi vainīga!

36.Daļa

Bija jau nākamā nakts.
Visu dienu biju nosēdējis pie gultas kurā gulējs Beatrise. Mamma ik pēc laika pārbaudīja vai man viss ir kārtībā. Atteicos no ēdiena. Es nevarēju ieēst zinot ka Beatrise ir sliktā stāvoklī.

Pēkšņi jutu kā meitene noraustās.
Es piecēlos kājās un meitene apsēdusies sēdus, skatijās uz savām rokām un kājām. Viņa sāka raudāt. Es ātri pieksrējis viņai klāt, apķēru viņu. Man gar vaigu notecēja asara bet meitene skaļi raudāja.

"Viss ir beidzies. Es esmu te.." čukstēju Bestrisei.

Viņa raudāja... viņa.. turējā distanci no manis.
Viņai bija bail.

*Beatrises POV*
Pēc brīža es atslābinājos un drusku nomierinājusies sapratu ka Daniels ir blakus.. viņš ir te.. es ātri apliku rokas ap viņa kaklu un cieši apķēru.

"Es neļaušu nevienam tevi sāpināt.." Daniels noteica.
"Es mīlu tevi.. ļoti ļoti ļoti mīlu." Manas acis bija noraudātas.

Es apgūlos uz spilvena un apsedzos jo manam ķermenim bija auksti. Daniels apsedzās un es saķēru viņa roku.. man bija bail.

Katru reizi kā aizvēru acis.. viss ko es redzēju bija tie vīrieši. Ar milzīgajām plaukstām. Sitieni.. pa vaigu.. pa kājām..

"Piedod." Daniels pēkšņi pateica.
"Par ko?" Es atvēru acis.
"Par to kas notika. Par klubu.. par dzeršanu.."
"Tā nav tava vaina. Tas bija mans lēmums Daniel."

Varēja redzēt ka puisis jūtas slikti un nav gulējis vairākas naktis. Viņš it kā baidijās man pieskarties.. man ko teikt.

"Daniel.. tu taču nedomā ka dēļ šī atgadījuma es tevi ienīstu.. vai pat nemīlu?" Es jautāju jo vēlējos pateikt pusism kā jūtos. Šajā brīdī.. es sapratu ka varu uzticēties tikai un vienīgi viņam. Viņš ir man blakus..
"Nezinu." Puisis nočukstēja un norija siekalas.

Es pamanīju viņam uz vaiga asaru.

"Daniel.. tu raudi?" Es klusu noteicu un arī noriju siekalas.
Es biju puisi pavisam salauzusi.
"Es vienkārši nevaru sev piedot. Tas nav pieņemami.. tu esi sasista.. tev ir zilumi. Tev sāp un tu pat nevari to pateikt." Daniels.. pirmo reizi mūžā sabruka..
"Jā. Man sāp.. bet zilumi nav uz mūžību Daniel. Un es nekādā gadījumā nevainoju tevi šajā situācijā! Daniel.. es mīlu tevi...." es biju asarās.

Es nevēlējos lai viņš vaino sevi. Viņš skatijās uz manis un es apsēdos viņam uz vēdera, saķerot seju noskūpstiju viņu.

"Es nemeloju.. es to saku pavisam nopietni. Tu esi vienīgais ko man šajā dzīvē vajag.. tevis dēļ es esmu gatava aizmirst visu.. manu sasodīto ģimeni.. smēķēšanu.. avārijas.. šaušanas un visus sliktos notikumus.. es vēlos būt kopā tikai ar tevi un tavu mīlestības pilno ģimeni.. dažos mēnešos tu esi kļuvis par manu vistuvāko cilvēku. Un tu esi mana vienīgā ģimene.. un man neko vairāk nevajag. Tu esi mana pirmā doma kad pamostos, un pēdējā kad eju gulēt.. viss pa vidu ir tikai un vienīgi tu.. Es tevi mīlu vairāk par visu.."

es teicu asarās. Daniels brīdi skatijās uz manis un tad lēnām.. lai neievainotu manu rētu sānā.. noguldīja sev blakus un pats apsēdās man uz vēdera, taču joprojām turējās uz ceļgaliem pats, lai man nesāpētu.

"Es nesaprotu ko tu ar mani izdarīji.. bet tu esi vienīgais par ko pašlaik uztraucos vairāk par sevi. Es tevi mežonīgi mīlu un es nespēju iedomāties ko es darītu ja es nedabūtu tevi atpakaļ sev blakus.. un vienīgie zilumi kas tev drīkst būt ir.. mani skūpsti.." Daniels teica un mani noskūpstīja.

Līdz pat rīta gaismai abi runājām par vienkāršām lietām... jā labi.. lielāko daļu sarunas aizņēma skūpsti.. Drīz vien pēc saullēkta es iemigu viņam blakus un viss par ko es spēju domāt ir.. viņš.

Es pamodos no Everlijas. Viņa lēnām atvēra durvis un ieraudzīja ka esmu pamodusies. Es teicu lai pagaida mani lejā un klusām izlīdusi no Daniela apskāviena, devos lejā.

Pirmais ko saņēmu bija apskāviens..

"Tu nespēj iedomāties kā es uztraucos.. man ir liels prieks ka tev viss ir kārtībā." Everlija teica.
"Neuztraucies.." es pasmaidīju.
"Tas kas notika ir.. nepieņemami.. un ja vēlies ar kādu parunāt tad zini ka es tevi uzklausīšu. Kopš Daniels tevi atveda uz vasarnīcu.. uz to ģimenes pasākumu.. tu kļuvi par mūsu ģimeni.. man ļoti žēl ka tā sanāca.." Everlija vārijās.
"Viss taču ir kārtībā!" Es iesmējos.. es tiešām biju apņēmusies visu aizmirst.
"Unn.. Džeimss brauks drīz šurp.. vai iedot tonālo lai aizsegtu.. nu.. jaunākos zilumus?" Everlija smaidīdama paņēma malā manus matus no kakla.
"Ak.. Dievs.." es iesmējos un mani vaigi sāka svilst.
"Nesarksti.. nāc." Everlija uzsmaidīja platu smaidu un vilka mani uz vannasistabu.