Ceturtdiena 6. Marts
Pulkstens ir 8am no rīta (man skola sākas 10.am)
Es lēnām pieceļos, aizeju noskaloju seju, iztīru zobus.. nu vienvārdsakot mana rīta rutīna. Pēc tam izeju ārā ar maksi. Mēs aizejam uz mežu, es palaižu Maksi vaļā no siksnas, lai suns paskrien. Es iebāžu kabatā roku, un izvelku cigarešu paciņu un izvelku vienu cigareti, aizšķiļu to, apsēžos uz kāda veca celma, velku dūmu un kārtējo reizi jau atkal aizdomājos
Kāpēc es šo daru? Kā es to iesāku? Cik ļoti tas bojā mani? Bet no vienas puses -tāpat mēs visi kādreiz nomirsim... cik skumji, bet jāskatās taču skarbajau patiesībai acīs...
Nometu izsmēķēto cigareti un eju mājās... Ieeju mājās, novelku virsdrēbes, pabaroju Maksi, sakārtoju somu un lēnām dodos uz skolu...
Ieeju skolā un protams kā jau katru rītu nav neviens kas man pasaka "čau" vai ko tamlīdzīgu. Tas izskatās dramatiski, ka katra meitene iet ar savām draudzenēm, puišiem vai ar vel kādu citu. Un tad es viena pati kura visur ir viena... pilnīgi viena. Es varētu uz skolu ņemt suni. Tad vismaz būtu kāds, kurš mani uzklausītu. Ieeju ģērbtuvē novelku virsdrēbes un dodos uz klasi. Es mācos nelielā skolā ar apm. 400 skolēniem kādā nelielā pilsētā Latvijā.
Klasē solā es sēžu viena. Pirmā stunda- krievu valoda... Es stundā neko nedariju neskaitot domāšanu. Kāpēc mani vienmēr nomac tik stulbas domas? Es domāju, līdz manas dziļās domas izjauc skolotāja
"Parādi man savu darbu, Keila" stingrā Bukas kundze man uzsauca
"Es mājās aizmirsu kladi" centos melot skolotājai, jo krievu valodas tiešām ir tās, kuras man šausmīgi besī. Skolotāja noskatijās ar dusmigu skatienu uz manis, un aizvilkās projām.
Zvans uz pusdienu starpbrīdi (starpbrīdis 30 min)
Es paēdu, un atlikušo starpbrīdi es sēdēju telefonā un austiņās klausījos mūziku VIENA...
Pēdējā stunda- matemātika
Nezinu kā tas pienākas, bet matemātikas man padodas un arī skolotājai es tīri labi patīku par brīnumu... Visu matemātiku nozubrijos un beidzot zvans. Kā ss gaidīju šo brīdi.
Es aizeju uz karderobi, saģrērbjos,aizeju gandrīz līdz skolas ārdurvīm un man uznāca reibonis. Es šausmīgi sāku klepot, un viss.... tukšums... melna bilde.
