Sestdiena 14.marts
Pulkstens ir 9am. Es nezinu kāpēc es tik agri pamodos, laikam tāpēc, jo mani visu laiku māc tie 4 vārdi "Tu mani ganjav neatceries." Tie mani neliek mierā kopš tās reizes, kad man piezvanīja Niks. Un kopš tās reizes es naktīs slikti guļu, un dienās nedomāju ne par ko citu, kā tikai par Niku un to sarunu. Joprojām mani māc jautājums- kas viņš ir un no kādas dir*as viņš izrāva manu nr. un manu eksistenci.
Nedaudz vēlāk
Es izgāju pastaigāties ar Maksi... atkal uzpīpēju (jaa es joprojām to daru)
Vēl nedaudz pastaigāju, un gāju mājās. Ieejot mājās jutos daudz labāk, jo pavasara vējiņš un karsējošā saule nedaudz izvēdināja manu domām piepildīto prātu...
Iegāju dušā, sataisījos paēdu, un kaut kā tā arī pienāca tas laiks... Es devos uz vilcienu. Pulkst. ir 12pm, man vilciens ir 13am, taču man ceļā uz staciju ir apm. 45min, tākā jāiet. Es uzvilku savus vansus,jaku un nevos uz staciju...
Tikko iekāpusi vilcienā, es paņēmu austiņas, un visu ceļu klausījos mūziku. Ak šausmas. Kas ar manu dzīvi būtu, ja nebūtu mūzikas?
Pēc 40 min.
Es izkāpu no vilciena un devos uz vietu, kur mēs ar Niku norunājām tikties. Es aizgāju līdz tam parkam, līdz tajai parka kafejnīcai, un sāku gaidīt. Plkst. bija 13.55, takā nebrīnos ka Nika vēl nav...
Plkst. ir jau 14.10. Nē tas nevar būt. Es atbraucu uz šejieni un tas cilvēks neatnāks. Labi es pat nezinu kā viņš izskatās, bet kaut kā jau man jāatpazīst viņš. Pēc neilga laika es sajutu maigu pieskārienu pie sava pleca. Es salecos, jo nobijos. Es izdzirdēju aiz sevis maigu, skaistu puiša balsi. Balss bija savādāka nekā pa telefonu. Daudz labāka. Es apgriezos un manā acu priekšā stāvēja garšs, izskatīgs puisis.
"Niks?" Es vaicāju nosarkusi, jo viņš tiešām bija smukiņš
"Jap." Viņš teica.
"Nebiju gaidījusi, ka tu izskatīsies šādi" es nedaudz šokēta skatījos uz Niku.
"Tev likās, ka būšu nesmuks?" Viņš it kā apvainojies prasīja.
"Nuuu es nevarēju spriest jo neesmu tevi nekad redzējusi!" Atteicu.
"Ejam" Niks teica, paņemdams mani aiz rokas un veda mani kaut kur. Zinu citas meitenes būtu pretojušās. Bet es vienkārši smaidīju kā tāda idiote un gāju līdzi. Viņš mani aizveda līdz kādai skaistai kafejnīcai, ieveda iekšā, un teica, ka izmaksās mums kafiju, jo mums esot daudz kas pārrunājams. Ta nu mēs pasūtījām kafiju, aizgajām, un apsēdāmies pie kāda skaista galdiņa. Tā nu iesākās mūsu sarunas. Mēs kafejnīca sēdējām apm. 2-3h un vienkārši stāstījām viens otram par savām dzīvēm. Un godīgi sakot mēs esam diezgan līdzīgi...
Es neesmu nekad dzīvē satikusi nevienu tādu cilvēku, kā Niks. Viņš ir vienkārši vārdos neaprakstāms cilvēks. Ar viņu var runāt par visu. Jā jūs tagad tā padomājāt "cmon tu pirmo reizi viņu redzi un tev jau ir tadas domas." Jā, jo tieši to pašu viņš izrāda pret mani, un es ar viņu jūtos labi un brīvi, tāda kāda esmu patiesībā...
Tā mēs norunājām vēl kādu laiciņu par dažādām tēmām, līdz beidzot es saņēmos.
"Klau, es visu nedēļu domāju par tiem vārdiem, TU MANI GANJAV NEATCERIES. Kā to saprast? Mēs esam iepriekš redzējušies vai kā? Izstāsti man lūdzu VISU" Es teicu Nikam.
"Nu, kā lai pasaka. Labi tas bija ļoti sen tāpēc arī tu mani neatceries....
