"Labi tas bija ļoti sen, tāpēc tu mani arī neatceries" Niks iesāka, it kā garu stāstu.
"Tātad. Pirms 17 gadiem. Es tikai nesen biju piedzimis. Manai mammai ar kādu vīrieti bija romāns(sanāk tavu tēvu). Viņi tikās, gājā vakariņās kopā utt..."
"Nē tas nevar būt" es iedomājos.
"Tā nu viņi tikās tik ilgi, un pienāca tā mūžīgā nakts... tu saprati kas notika. Un tā pagāja kāds laiciņš un piedzimi tu. Vēlāk mana māte un tavs tēvs pašķīrās, tavs tēvs aprecēja tavu tagadējo it kā mammu,un mana mamma apprecēja manu it kā tagadēho tēti."
"Pag tad sanāk ka..."
"Jā" Niks teica. "Tu esi mana pusmāsa. Es tevi meklēju jau apmēram 2. Gadus un beidzot tevi esmu atradis."
"Bet kā tu zini?" Man bija šoks
"Mana māte man to izstāstija, kad viņai tas likās par piemērotāko brīdi, un kopš tā laika es tevi meklēju. Ureiz kā mana mamma un tavs tēvs izšķīrās viņi izšķīra arī mūs. Žēl. Bet re. Nu beidzot es tevi satikuuu!" Niks priecājās.
Es gan nespēju priecāties, jo man tiko kads random čalis, kuru redzu laikam pirmo reizi savā dzīvē, pasaka, ka viņš ir mans pusbrālis. Es joprojām nespēju noticēt, ka tā sieviete, kas pie manis sēdēja slimnīcā nemaz nav mana māte.
"Cik man bija gadi, kad viņi izšķīrās?"
"Tev bija divi, man trīs. Tākā nav nekāds brīnums, ka mēs neko neatceramies."
"Man ir reāls šoks. Es nezinu kā lai notic šim visam. Tas viss tādā vienā mirklī, un es tevi galīgi nepazīstu. Kā lai ticu, ka šis nav kaut kāds reāls bullshits?" Es jautāju.
"Tici man. Mana reakcija bija tieši tāda pati. Es arī neticēju. Bet tad... pagaidi" Niks no savas aizmugurējās bikšu kabatas izvilka bildi. Tajā bija redzami divi mazi bērni-zēns un meitene. Un vecāki. Es nedaudz ieskatījos,un saskatīju sava teta seju.
"Tā sieviete, blakus vīrietim ir tava mamma?" Vēl lielākā šokā es jautāju Nikam.
"Jap. Un tas vīrietis ir tavs tētis." Niks jautāja.
"Ak mans dievs... jā tas ir. Labi tagad manas domas ir pilnībā izmainījušās. Es kaut kā noticēju šim visam." Es teicu.
"Nu tad sveika manu māsiņ" Niks smejoties teica...
