Otrā dzīve

32.daļa

Atvainojiet, ka ilgi nebija daļas. Ceru, ka šī nedēļa paies radošāk. 😊

Es vilku sievieti līdzi. Es negribu, lai viņa arī cieš, un es nemaz negribu zināt, ko Maksimus darītu.

Sieviete nepretojās, tāpēc es pieņemu, ka viņai ir vienalga.

"Kā tevi sauc?" es beidzot pārtraucu klusumu.

"Felisija," viņa čukstus atbildēja. Tikai tagad es pamanīju, ka viņa lūkojas uz Semu, viņai no viņa ir bail.

"Prieks iepazīties Felisija. Mani sauc..Mirabella," es apstājos. Es domāju, ka tas būtu aizdomīgi, ja es viņu aizstieptu uz bara māju. Un nedomāju, ka viņai patiktu vilku kompānija.

Un man ir bail par Liliju. Felisija varēja nodarīt pāri viņai.

"Tu arī esi vampīrs?" es pamāju pasmaidot. Man blakus nostājās Sema vilks.

"Un viņš ir vilkatis?"

Es paskatījos uz Semu. Viņš skatījās man pretī. Un drīz vien vilka acis nomainīja cilvēka.

"Esmu vilkatis. Un man ir vārds - Sems," es pasmaidīju. Vismaz viņš nebaidās, un neskrien prom. Tā būtu kļūda.

"Tikai neuzbrūc man," sieviete sarāvās.

"Viņš tev neuzbruks," pēkšņi es sāku šaubīties, es nezināju cik ticams bija Lilijas stāsts.

"Tātad, kā tu kļuvi par vampīru?" Felisija man pajautāja.

"Mmmm. Tā bija viena, jauka diena, kad es izlēmu ar kājām iet uz mājām pēc vienas trakulīgas ballītes."

"Viņš tev uzbruka?"

Es pamāju. Man joprojām ir dažas rētas palikušas.

"Kā tu tiki pārvērsta?"

"Es biju cietusi autoavārijā. Faktiski viņš mani izglāba, bet..."

Es viņu sapratu. Vampīram ir briesmīga dzīvē.

"Es saprotu."

Viņa paskatījās uz mani. Bet nekas cits kā nožēla un bēdas nebija sievietes skatienā.

"Es nogalināju savu vīru," viņa nočukstēja ļoti klusu, bet gan vampīra dzirde, gan vilkaču ir pietiekami spēcīgas, lai saklausītu, ko tādu.

"Kā tu varēji? Otra pusīte ir taču viss!" Sems gandrīz vai iekliedzās.

"Sem. Viņa bija cilvēks, un kļuva par vampīru. Cilvēkiem nav tās magiko, kas jums. Un vampīri nav jūtīgi. Viņa varēja sajust izsalkumu un vienkārši nemanot izdzert tās no tuvākā objekta," es paskaidroju, taču Sems lūkojās uz mums kā uz parazītiem.

"Tātad, tu vari uzbrukt mums jebkurā mirklī? Vai es pareizi sapratu?"

"Esmu jau pieradusi pie tā, un kontrolēju savas vajadzības. Viņa, no otras puses, ir nesen tik iegājusi šajā ačgārnajā pasaulē. Felisija," es pagriezu galvu pret nokaunējušos sievieti, "kad tevi pārvērta? Cik ilgi tu esi vampīrs?"

"Varbūt gadu. Cik tu?"

Es paglūnēju sākumā uz Semu, un tikai tad atbildēju.

"Četrpadsmit," es atteicu pārliecināti.

"Vai tu man palīdzēsi?" viņa izmisusi jautāja. Es centos nepievērst Semam uzmanību.

"Diemžēl es nevarēšu tevi aizvest pie vilkiem, es negribu lai izceltos karš. Es tev varētu pastāstīt dažus trikus un knifus, un tad jau tu varēsi staigāt pa pasauli kā normāls cilvēks," es pasmaidīju, un sieviete nedaudz iesmējās. Mēs abas zinājām, ka nebūs nekāds normāls cilvēks.

"Es jūs nesaprotu," Sems norūca.

"Tev arī nevajag. Bet, es tev lūdzu, nesaki vēl nevienam, man vajag laiku."

Sems bija nokaitināts. Es to jutu. Bet es negribu, lai viņi uzzin par manu vampīrismu. Vismaz pagaidām nē...

"Un cik ilgs būs tas laiks?"

Es ieskatījos viņa acīs. Es nezinu, ko viņš saredzēja manējās, bet viņa seja atmaiga. Viņš apgāza galvu sāniski un nopūtās.

"Lūdzu, tikai nevelc laiku garumā. Mums nav mūžība," viņš atteica.

"Atvaino, Mirabell?" es paskatījos uz Felisiju, "Jā, es gribēju pateikt. Emm... Es nezināju, ka vampīri vēl var just."

Es nesapratnē lūkojos uz viņu. Ko viņa gribēja ar to pateikt?

"Tu kaut ko jūti?" tas tik būtu vareni. Bet ja viņa baidās, varbūt tas nav pats labākais.

"Nē, es pašlaik neko kā tukšumu nejūtu.. Es gribēju pateikt, ka es redzu tevī emocijas. Tu ne tikai kā vampīrs izmanto emocijas. Tu viņas pati veido un jūti," viņa sajūsmā noteica.

Vai es... jūtu?

"Ko nozīmē, kā vampīrs izmanto emocijas?" Sems pārtrauca manas domas.

"Tas nozīmē, ka vampīrs var sajust emocijas citos. Man vēl mācīja kā tās ietekmēt un uzsūkt sevī, bet es nepabeidzu to, tāpēc īpaši ar to nespēšu palīdzēt," viņa vēl pakratīja galvu.

"Paldies tev. Felisija, es nopietni, tu man palīdzēji saprast acīmredzamo. Es varbūt aizdomājos par to kādu šādu reizi, bet nekad nedomāju par to. Vai tev tiešām šķiet, ka es jūtu?"

"Jā, draudzenīt."

Es izdarīju tādu skaņu kā pīkstienu un aplecu ap sievieti man priekšā.

"Es minēšu, tu esi iesprūdusi tīņa ķermenī, ja?"

"Aha, un cik tad tev bija gadu, kad pārvērta?"

"Divdesmit septiņi," es pasmaidīju.

"Tātad tev ir divdesmit astoņi?" viņa pamāja, "Es esmu vecāka. Man ir trīsdesmit viens."

Es parādīju sievietei mēli. Es tiešām jūtu emocijas. Es tās izbaudu. Es tās radu.

Es jūtu.

"Lai cik jauki tas viss nebūtu, mums ir jāatgriežas. Es nespēju neredzēt manu Liliju, un esmu pārliecināts, ka Regnalds mani nositīs, kad atgriezīsimies."

"Vispār kāpēc tu negulēji tad?"

"Kad?"

"Tad kad tu sadzirdēji manu noslēpumu," viņš pārāk viegli dabūja uzzināt to.

Sems šķībi uzsmaidīja ar tādu savādu izsmiekla dzirksti.

"Man arī ir daži noslēpumi."