Otrā dzīve

36.daļa

Es mierīgi nokāpu no ringa. Visi bija vai nu šokēti, vai ar stulbiem smaidiem uz ģīmjiem. Es turpretī nesmaidīju.

Man bija apnicis šīs vilku padarīšanas. Kāpēc viņi kāvās? Kāpēc viņi sastrīdējās? Kāpēc mans Regnalds vēl gulēja? Kad es varēšu dzīvot normāli?

Es nebiju pamanījusi, cik briesmīga ir mana dzīve. Vai arī tā nebija dzīve? Es taču nomiru...

Es zinu, ka viss ir labi un saulaini pie vilkiem, es te jūtos gaidīta un mīlēta, taču vai es biju iederīga? Es arī esmu pārdabiska radība, vai arī tas vairs neskaitās pārdabisks, ja tas eksistē?
Es biju uz cita līmeņa nekā vilkači, taču mēs arī nebijām tik dažādi.

Ja normāli cilvēki ikdienā uztraucas par savu izskatu, ietekmi un... praktiski visu, tad mums problēmu sarakstā ir noslēpumu glabāšana. Es domāju, ja kāds pēkšņi pieietu klāt un pateiktu, ka ir no krievu mafijas un grib nogalināt visus tuvākā apkārtnē, tas būtu neticami. Diez vai kāds noticētu, bet tomēr uztrauktos. Bet ja kāds pateiktu, ka ir vilkatis vai vampīrs, tad neviens tam nenoticētu un vēl smietos. Varbūt ieliktu trako namā pie citiem trakajiem. Un tie trakie, kas tur būs, domās, ka šis indivīds melo, lai kļūtu populārāks starp viņiem. Nē, nu ir arī ļoti trakie, kuri noticētu, bet es ne par to pašlaik.

Būt kaut kam ir viegli, tomēr ja nu šī būtība nemaz nav.. dzīva. Es pat esmu skaudīgi uz vilkačiem, kuriem nav tā vieglākā dzīve. Viņi slēpjas, kamēr katrā mirklī var zaudēt kontroli un pārvērsties par vilku. Un pilnmēness naktīs vispār pazaudēt kontroli un tad aizmigt uz tik ciešu miegu, ka pat ziemas guļa ir sīkums. Bet es vispār nevaru aizmigt. Man nav emociju. Nebija emociju.

Kaut gan es neesmu dzīvā, pat ja staigāju un domāju, kā arī pārtieku no asinīm, es atradu emocijas. Atradu gaismu. Un tas man liek domāt, vai citi vampīri, tādi kā es, arī ir spējīgi atrast emocijas? Vai arī es esmu tāda tikai viena?

Man gan neatļāva ilgi domāt par manām problēmām un vampīrisma filosofiju, jo kāds bija uzsit is man pa muguru. Pirms es paspēju saprast, ka tas bija draudzīgs žest, lai apsveiktu, es jau biju refleksu vadītu izdarījusi kādam pāri.

Šis kāds ar mazu palīgā saucienu uz lūpām nokrita uz zemes tieši pie manām kājām. Un vienīgais par ko es varēju domāt bija, kad tikai tas nebūtu, kāds kurš ir man svarīgs.

Un tagad atkal atsāksies filosofija.

Kā es varēju par kādu uztraukties? Kaut vai tas pats Marks, kurš mani kaitina, taču uzbur smaidu uz sejas. Vai arī Sems, kurš kļuva par manu vienīgo draugu, kurš zina manu noslēpumu. Protams, ir arī Lilija, kurā man ir kā māte vai māsa, es īsti nezinu.

Bet pats trakākais ir Regnalds. Viņš man bija svarīgs. Es par viņu uztraucos visvairāk. Man vajadzēja viņu. Un viņam mani, pat ja es tam negribēju ticēt. Viņš izraisīja manī emocijas. Es atkal smējos pa īstam, bēdājos pa īstam un pat dusmojos pa īstam. Katra sīkākā dzīvo emocijas mani priecēja, ja tā sasniedza mani. Un Regnalds visu to aizsāka. Tas lepnais vilks, kurš mani mīlēja. Mīlēja....

Vai es spēšu viņam dod šo pretī? Vai es viņu mīlēšu? Vai arī tikai pieķeršos un tad ieslīgšu atpakaļ savā tumsā, kad viņa vairs nebūs, jo viņš nedzīvos mūžīgi.

"Nesit man! Nesit man! Es tev neko neizdarīju! Es domāju, ka mēs esam draugi!"

Es pat nepamanīju, ka biju izstiepusi dūri pretī esošajam. Man tik ļoti kasījās kādam iesist. Sajust varu. Tomēr es baidījos no tās. Tas tikai pierāda, ka es neesmu cilvēks. Pat ne vilkatis. Bet gan bezemocionāls briesmonis.

"Lūdzu, ja tu tomēr nedomā, ka mūsu draudzība ir kaut kas, vismaz nesit pa seju, okai?"

Es beidzot paskatījos, kurš bija apakšā. Protams, ka tas bija Marks.

Es tukši skatījos uz viņu. Es biju pazaudējusi kontroli. Aizdomājusies. Gandrīz vai izdarījusi pāri kādam.

Es atrāvos no viņa kā kaķis no ūdens. Manās acīs spīdēja nožēla. Bet Marka - apjukums.

"Piedod," es nočukstēju.

"Nē, nu mums vēl tā nedēļa ir, tur tev taisnība, taču," viņa balss kļuva nedaudz klusāka un spiedzošāka, kā mazai meitenītei, "nesit pa manu seju, lūdzu, lūdzu, lūdzu."

Es redzēju, ka tuvāk stāvošie sāka mazliet ķiķināt, bet man nebija garastāvoklis smieties. Es piekrītu, tas bija smieklīgi, taču es pašlaik nevarēju. Un viņam nebūtu jālūdzas, ja te nestāvētu es. Ja es te nebūtu, viņiem viss būtu labāk.

Es pagriezos un ātrā solī izgāju no zāles. Kur man tad doties? Ārā izskrienot man bail, ka es domāšu par neatgriešanos. Un es negribu neatgriezties.

Varbūt es varētu pamest Liliju, viņa ir cilvēks un es jebkurā mirklī varētu vienkārši izsūkt viņu tukšu. Es varētu pamest vilkus, jo viņi man īsti neko nenozīmē. Dažas personas, kuras kļuva man par draugiem, tās arī varētu pamest. Bet es nevaru pamest Regnaldu un Sandalio. Viņi man kļuva par kaut ko.

Es pat nepamanīju, ka manas kājas mani vilka uz otro stāvu. Kad es jau biju pretī Regnalda istabai, es nedaudz apstājos.

Tomēr es attaisīju durvis un ieskrēju iekšā. Regnalds vēl saldi gulēja savilcies kūniņā. Man pat šķita, ka viņš varētu sākt zīst īkšķi, cik ļoti viņš miegā atgādināja zīdaini.

Es apsēdos uz gultas malas blakus Regnaldam. Viņš kaut ko izrūca un pakustējās tuvāk man, it kā sajustu manu klātbūtni.

Es pastiepos un sāku glaudīt viņa matus, pattaisot tos nedaudz nekārtīgus. Es nevarēju nepamanīt, cik patīkami uz tausti bija viņa mati. Tie pilnīgi atgādināja mākoni.

Regnalds sāka murrāt. Es nemeloju. Viņš sāka atdarināt kaķa skaņas.

Uz manām lūpām parādījās smaids. Kā kāds varēja šo miegamici nosaukt par nežēlīgu vai pat stingru. Viņš izskatījās tik ievainojams miegā. Tik mazs. Tik miermīlīgs.

Interesanti, cik viņam ir gadu? Ko viņam patīk darīt, kad viņam patiešām ir brīvs laiks? Vai Sandalio arī ir kādas intereses? Viņš tā kā ir vilks, bet varbūt tomēr ir kaut kas cilvēcīgs?

Es atkal apskatījos uz guļošo vilkati.

"Tu zini, man šeit patīk," es teicu nevienam.

"Es negribu zaudēt jūs," es turpināju.

Es pieliecos nedaudz tuvāk manam vilkam.

"Un man šķiet, ka es sāku iemīlēties tevī," es pabeidzu ar čukstu.

Es nespēju izbaudīt patīkamo klusumu pēc vārdu izteikšanas.

Regnalds bija pamodies un skūpstīja mani, kā nekad agrāk.