Otrā dzīve

9.daļa

Es zināju, ka man iedūrās tieši sirdī, jo tas lika izstrāvot sāpēm visā ķermenī. Es gan necerēju tās atkal just. Sāpes bija neciešamas, un es nokritu.

Es tiešām domāju, ka nomiru, taču es atkal pamodos. Manas acis atsprāga vaļā, kad sapratu, ka biju bezsamaņā.

Es biju mežā. Un kaut kur tuvumā skanēja savāda skaņa. Es lēnām pagriezu galvu redzot divus svešus vīriešus rokām bedri. Es pielecu sēdus un apjukuši skatījis apkārt. Man uz krekliņa bija uzradies tumšs pleķis. Palocījusi to nedaudz zemāk, es ieraudzīju tievu, garu svītriņu, tātad man bija iedūruši.

Es atkal apskatījos uz vīrieti, viens no viņiem bija sastindzis ieraugot mani. Drīz vien otrs dusmīgs, gribēja jau kaut ko teikt otram, kad pamanīju uz ko viņš skatās.

"Sveiki?" es piedāvāju variantu.

"Kā?" viņi gandrīz reizē sauca.

Es ar vienu ātru kustību piecēlos kājās un izstaipīju kaklu. Man bija pazudušas daudz asinis, un man vadazēja ēst, tāpēc es gāju tuāk sastingušajiem vīriešiem.

Es redzēju kā viens no viņiem saspringts un kaut kas mežonīgs parādās viņam acīs. Es redzēju, kas viņa ķermeņa aprises mainās.

Ilgi nedomājot, es uzlecu uz viņa, un netīšām izsūcu par daudz, bet otrs jau bija gatavs, un gribēja man uzbrukt, taču es biju ātrāka un iekodusi viņam kaklā izsūcu asinis.

Man pašai bija pretīgi no tā, ko es daru, bet tā bija mana jaunā būtība, un ja es neapmierināju to, tad viņa pārņēma mani un ar varu ieguva to, ko gribēja.

Vīrieši negaršoja pēc parastiem cilvēkiem, bet man kaut kā bija vienalga. Es apmierināti nopūtos.

Es aplūkoju apkārtni, koki, koki, koki un koki. Paodu gaisu, un sajutu pazīstamu smaku.

Regnalds.

Es izlēmu to izsekot, jo tad es varētu uzzināt apmēram, kur atrodos. Es gāju un sapratu, ka koki paliek biežāki. Drīz vien kaut kas aizskrēja man garām ar Regnalda smaku, tāpēc sekoju tai. Atskanēja, tāds kā rēciens un es apstājos.

"Mirabella?" Regnalds izskatījās savādāk nekā pirms nezinu cik minūtēm, kad viņš mani aizveda uz mājām.

"Tā tiešām esi tu?" viņš bija pārsteigts, bet arī priecīgs.

"Sveiks, Regnald. Es nedaudz apmaldījos," nobubināju.

Tad viņa brūnais skatiens ieraudzīja manu kreklu. Velns, mans krekls bija viscaur asinīs. Viņa acis iepletās.

"Es nespēšu paskaidrot," bezpalīdzīgi atbildēju viņa skatienam.

"Nāc, te tuvumā ir mana apmetne." viņš satraukti sacīja un piecēla mani līgaviņā. Es ļāvos.

Viņš pārsteidzoši ātri gāja vai skrēja, es to nebiju pamanīju, bet kustējāmies ātri. Nokļuvām pie skaistas divstāvu mājas, kas nedaudz atgādināja pili. Spics jumts, koka un akmens materiāli un elegants dizains.

"Vai tevi ievainoja?" viņš vaicāja. Es papurināja ar galvu. Viņš norūcās, bet es tam nepievērsu uzmanību.

"Es tevi neredzēju nedēļu, kur tu biji?" pag, nedēļu? Viņš mani atveda uz mājām pirms kādām piecpadsmit minūtēm, vai pat piecām. Es nemācēju teikt, bet tā nevarēja būt nedēļa.

"Nedēļu?" es satraukti nočukstēju.

"Tevis nebija mājās nedēļu," viņš noteica. Es jutu, ka viņš ir sasprindzis, satraucies un arī mazliet dusmīgs.

"Vai tad tu šodien mani neaizvedi mājās?"

Viņš papurināja galvu. Es gan īsti nezināju, ko iesākt ar šo informāciju, bet man bija īsti vienalga.

Viņš mani noguldīja uz dīvāna un aizskrēja uz citu istabu. Es neapmierināti vēroju iekārtojumu. Te bija mājīgi, pietrūka gan kādu lieku mantiņu, vai kaut kā tamlīdzīga. Šeit nekas nebija lieks, te bija tikai dīvāns, galds un kamīns. Nevienas pašas bildes, nedz televīzora, nekā.

"Vai tev vajag ārstu?" Regnalds ar karstu krūzi devās pie manis.

"Nē, ar mani viss kārtībā," es gan nesen biju nodurta, bet tas nebija svarīgi. Un ārstiem nav jāzin mans pulss, sirdspuksti un temperatūra.

Regnalds padeva man krūzi, un es iemalkoju tēju. Es nejutu tējas garšu, bet es pateicībā nomurmulēju klusu, paldies. Par ko atbildē saņēmu laipnu smaidu un vēl klusāku, nav par ko.

"Ko tu darīji tik dziļi mežā?" Regnalds pēkšņi pārtrauca klusumu. Es aizrijas ar tēju, kas nebija iespējams, bet es to izdarīju.

"E-es, vispār man nav ne jausmas kā es nokļuvu tur," vismaz tas bija godīgi.

"Vainīgs Ītans?" kāds sakars te ar Ītanu. Es viņu pat nebiju redzējusi.

"Kā viņš varbūt ar to saistīts?" es pajautāja ieplešot acis.

"Viņš citreiz pārāk aizraujas, un viņa izvēlētās, teiksim tā, cieš," viņš noteica. Es nesapratu, ko viņš īsti ar to domāja, bet es sapratu, ka Ītans nav tas labākais cilvēks.

"Tāpēc tu viņu ienīsti?" es netīšām pajautāju. Man galva vēl nedaudz reiba no iegūtās traumas un pazudušās nedēļas.

"Pa daļai. Viņš nav tas labākais cilvēks, un visu laiku mani izaicina."

"Kā viņš tevi izaicina?" es pajautāju.

"Tas ir sarežģīti. Es negribētu, lai tava skaistā galviņa par to uztraucas," par ko es varētu uztraukties. Un es tāpat nenomirtu. Kas ar mani varētu notikt tik slikts.

"Atpūties, es tevi kādu laiciņu pieskatīšu," es saraucu degunu. Man nevajadzēja aukli.

"Es domāju drīz iet uz mājām," es noteicu.

"Paguli, mans bars drīz atbrauks," es apjuku. Kāds bars?

Bet viņš jau bija paņēmis mani un uznesis augšā. Māja bija daudz lielāka nekā ārā izskatījās. Istabā kurā viņš mani iemeta bija arī vannas istaba par ko es sapriecājos. Duša man noteikti nāktu par labu.

"Paldies," es atteicu. Man nebija vajadzīga gulta, bet es ļoti gribēju nomazgāties un pārģērbties.

"Tev būs arī dažas drēbes, kad atbrauks bars, jo es īsti nezinu, ko tev dot. Pašlaik vari no skapja paņemt kādu kreklu un bikses, ja vēlies," viņš pabeidza un izgāja no telpas.

Es piegāju pie skapja, tas bija paliels. Atverot to es sastapos ar daudz drēbēm, bet tās visas bija līdzīgas vai pat vienādas. Es izvilku kādu lielu kreklu un treniņbikses. Man tās bija daudz par lielu, jo visticamāk tās bija vīriešu.

Ar drēbēm rokās es iegāju vannas istabā un nometu visas drēbes, arī tās, kas bija man mugurā. Ieskrēju dušā un apmierināta lēju sev virsū silto ūdeni.

Kad biju nomazgājusies, uzvilku kreklu un trenuškas. Velkot pāri kreklu, es sajutu Regnaldu. Tās bija viņa drēbes, un visticamāk, šī bija viņa istaba.

Es sajutos nedaudz neērti, bet drīz vien atmetu ar roku un ielīdu gultā. Ja jau man vajadzēja atpūsties, tad bezmērķīga lūrēšana griestos man noteikti palīdzēs.