Otrā dzīve

35.daļa

Es stāvēju ringā viducī. Apkārt man stāvēja pieci stulbi vilkači, kuri nesaprata, kas tagad notiek. Sporta zālē bija daudz cilvēku, pareizāk, tikai viens, bet kam tas interesē. Noteikti ne man.

Viņi visi skatījās uz mani, ik palaikam paglūnot uz pieciem vaininiekiem, kāpēc es te vispār atrodos.

"Nu tā. Redzat, šis ir rings, te var cīnīties." es paskaidroju kā bēbjiem, daži ārpus ringa iesmējās.

"Bet mēs sastrīdējāmies tur!" viens melnais iesaucās.

"Jūs varējāt atnākt līdz šejienei. Jums ir kājas, izmantojiet tās."

"Kas tu vispār esi?"

"Vai aizmirsi, ko teicu? Man vajag atkārtot?"

"Nē, nē. Turpini," vai tiešām viņi ir tik ughh.. Viņi mani kaitina. Bet vismaz es nokaitinos, neviss esmu blāķis, beigts blāķis.

"Tātad, jūs te varat pacīnīties, saprotat. Atnākat šurp, izkaujaties un rezultātus pierakstāt uz tāfeles lūk tur," es norādīju uz melno tāfeli blakus spogulim. Viņu galvas sinhroni pagriezās pret to.

"Visvairāk kautiņu punktu ir uzvarējis Regnalds, kā jūs redzat," es pateicu jau izteiksmīgākā tonī, "Man ir tikai viens, pat ja bija dažas citas reizes... Bet tas nebija uz ringa."

"Tu dabūji vienu punktu?"

"Jā, pēc tam neviens ar mani negribēja vairs cīnīties," es sacīju.

"Protams, ka tevi divi deviņi, kurš gribētu mirt?" es nebiju pamanījusi, cik Marks ir tuvu. Viņš bija tieši blakus ringam. Es nespēju noturēties un palūrēju uz Semu, kurš savādi sašķobīja seju, kad pamanīja manu skatienu. Lilija stāvēja viņam blakus un ar savādu izteiksmi novēroja mūsu skatienus.

"Zin ko, es nomierinājos. Lai jauniņie izkaujas, es te aiziešu maliņā..." es izstieptu roku, saķerot viņa kreklu. Viņš sastinga uz vietas.

"Kā tevi sauc?"

"Anss," viņš izčukstēja. Es esmu jau redzējusi viņu iepriekš staigājam apkārt. Man šķiet, ka Sems bija uzlidojis viņam virsū, kad es aizmetu viņu pāri istabai.

"Es novērtēju tavu lēmumu. Redzat? Arī runājot var atrisināt konfliktus."

Daudzi norūca, bet iztaisnoja muguras, kad es pārskatīju viņus ar savu ledus skatienu.

"Ej prom," es atlaidu Ansu, kurš ātri izlīda ārā un izskrēja no sporta zāles. Labs puika.

"Nākam man virsū, nebaidāmies," es sāku plivināt rokas, lai viņi nāk man tuvāk. Man jau apnika šis viss, es gribētu vienkārši aizmirst šo.

"Ar cilvēkiem necīnāmies," viens norūca, es atcerējos, ka viņš bija viens no tiem diviem iesācējiem.

"Viņa nav cilvēks!" Marks nokliedzās no savas vietas. Es sajutu, ka Sems saraustās uz to, taču ne es. Es zinu, kā Marks to domāja. Es uzsmaidīju viņam.

"Paldies tev liels. Tu taču zini, ka nedēļa vēl nav pagājusi?"

"Tu mani pārāk mīli, lai kaut ko izdarītu," es pamanīju Rejas garastāvokļa maiņu, taču noignorēju to.

"Ceri vien. Ceri vien," es nomurmināja un atkal pagriezos pret vilkačiem.

"Čaļi. Es neesmu tik vārga kā izskatos. Droši nākat tuvāk," es mudināju.

Trevors ierunājās pirmais.

"Es zinu tevi, vai es varētu tāpat kā Anss vienkārši aiziet?"

"Un kur ir burvju vārdiņš?"

"Es atvainojos par visu, vai es varētu, lūdzu, aiziet?" viņš sašļuka. Es sadzirdēju mazu gaudienu aiz sevis.

"Nu labi, bet tikai tāpēc, ka tu zināji burvju vārdus. Ej, kamēr neesmu pārdomājusi," es atmaigu.

Svešos gan es nelaidīšu. Lai šie trīs zin, ar ko dzīvo.

"Nemaz neceriet, ka tiksiet prom. Nākat šurp," es atkal paplivināju rokas.

Beidzot es izpūtu elpu, kad visi trīs piegāja pāris soļus tuvāk man. Es uzsmaidīju izaicinot viņus.

Tad viens man tuvojās uz pirkstu galiem un izlika rokas, laikam, kādam paņēmienam, taču man bija vienalga. Kad viņš bija pietiekami tuvu, es pārmetu viņu pār plecu un sadzirdēju skaisto skaņu, kā viņa cietais pauris ietriecās sporta zāles grīdā.

Viens ārā, divi palika.

Otrs tuvojās man ātrāk, tomēr arī strikti. Cik man reizes ir jāsaka, ka es neesmu vārga. Vai tad ja es esmu sieviete, kura izskatās kā meitene, es uzreiz esmu vārga un trausla?

Man ilgi neatļāva domāt, jo drīz vien viņš bija klāt un saķēra mani. Es tiešām gribēju zināt, ko viņš izdarīs. Bet iznāca tikai tā, ka es nepakustējos ne par milimetru, un viņš karājās man mugurā un centās nospiest uz zemi.

"Vai tu pabeidzi?" es notēloju, ka žāvājos.

Drīz vien, ka es sapratu, ka viņš neko neizdarīs, es paņēmu viņu ar vienu roku un izmetu no ringa ārā.

Palika tikai viens.

Un, protams, tas neaizņēma ilgu laiku. Tikai pastāvēt, pastiepties un izmest no ringa.

Šīs gan centās izdarīt, ko gudrāku ar dažādiem manevriem, tomēr es biju klints, kuru nepakustināt.

Es arī pamanīju, ka neviens no viņiem man nesita, lai gan es acīmredzami biju spēcīgāka.

"+3" noteica kāds zālē.

Es uzsmaidīju.

Vismaz mani kautiņu punkti iet uz augšu.