Otrā dzīve

29.daļa

Es jau vairākas stundas skatījos uz aizmigušo vīrieti. Viņam bija tiešām dziļš miegs.

Es jau pamanīju, ka ir astoņi no rīta. Tik ilgi bezdarbībā es vēl nekad neesmu bijusi.

Es sākumā centos viņu pabakstīt, bet nesaņēmu nekādu reakciju.

"Regnald?" es nočukstēju. Nē, tas nebija Regnalds, kas aizmiga vakar.

"Sandalio?" es pamēģināju vēlreiz. Nekādas reakcijas.

"Vilciņ, mosties!" es jau skaļāk saucu, man bija apnicis vienkārši gulēt. Sākumā gan palīdzēja vīrieša siltais ķermenis, tas bija mazliet kā miegs man. Taču cik ilgi es varu tā gulšņāt?

"Vilciņ!" es jau skaļi kliedzu un kustināju vīrieti aiz pleciem. Bet viņš tikai norūca zem miega un apsedzās ciešāk.

Vai tu nopietni?

Es padevos un sāku celties no gultas, un līdu uz vannas istabu. Mazgāšanās vienmēr bija tik patīkama sajūta.

Es aizslēdzu durvis, un sāku ģērbties nost, un sataisīju copīti.

Ieslēdzu ūdeni un paņēmu visvārgāko dušas želeju, kura bija Regnaldam. Vismaz smaržošu pēc viņa.

Nomazgājos nemaz nesamērcējot matus. Ietinos vienā no pūkainajiem, zilajiem dvieļiem, un piegāju pie spoguļa. Spogulis bija tiešām liels, tikai augstu. Es varēju sevi redzēt tikai no pleciem.

Attaisīju copi. Mani rūsgani bālie mati pārkrita pār maniem pleciem. Tie kā vienmēr bija taisni, citreiz man šķita, ka kāds pa nakti taisnoja manus matus, bet kurš gan to varētu, ja es neguļu?

Paskatījos uz izlietni, tad uz skapīti, te nebija nevienas ķemmes. Kā tad Regnalds ķemmējas?

Vai viņš laiza sevi?

Viņš ir suns, nevis kaķis!

Es padevos un atstāju tos kā ir.

Pamanīju, ka vannas istabā nav manu drēbju, tāpēc stingri savelkot dvielo, izgāju meklēt manu apģērbu. Es tā kā to biju nolikusi skapī, vismaz lielāko daļu. Un skapis bija tieši blakus vannas istabai.

Tomēr, kad es izgāju no telpas, es sāku smieties. Mans vilciņš joprojām gulēja, un bija savācis visu segu pie sevis. Viņam nu gan ir bagātīgs miegs.

Es mierīgi aizgāju līdz lielajam skapim, un atradu pirmo, ko manas rokas aizsniedza. Tās bija melnas džinsas un gaišs blūzveida krekls, kurš atgādināja manu matu krāsu.

Paslēpos dziļāk skapī, un uzvilku visu, ko man vajag. Izlīdusi no Nārnijas, es iemetu dvieli atpakaļ vannas istabā.

Ar lielu nopūtu pagriezos pret guļošo vīrieti. Viņš bija ieķēries sedziņā tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. Es nespēju noturēt manu aww, cik mīlīgi viņš izskatījās.

Es piegāju no otras puses pie viņa un sāku kustināt. Bet viņš nereaģēja. Kāds miegamice.

Es sāku viņu bukņīt, bet viņš negribēja mosties.

Un tad viņš mani paķēra un ievilka sev blakus, es biju iespiesta viņa rokās. Viņš kaut ko nomurmināja, kas atgādināja 'mans eņģelis' un tad norūcās 'gulēt'. Es atkal gulēju. Es negribēju pavadīt visu laiku vienā pozā. Tas bija mans lāsts, kuru es izcietu katru nakti.

Mans vilciņš to nezināja, un es negribēju postīt viņa mazo prieku, jo kad es ieskatījos viņa sejā, tajā bija apmierinātība.

Bet cik ilgi var gulēt?!