Pēc četrpadsmit gadiem
Jau kuro reizi skatījos uz griestiem. Sekundes vilkās minūtēs, minūtes - stundās un stundas - mūžībā. Naktis man riebās visvairāk, jo pēc Tās dienas, es negulēju. Un tajā laikā pa galvu jaucās visādas domas.Man jau bija trīsdesmit viens gads, bet izskatījos kā septiņpadsmitgadniece. Es biju iesprūdusi šajā miesā.
Mana acu krāsa no gaiši brūnām bija kļuvusi dzidri zila, āda vienmēr bija porcelāna tonī un mati bija kļuvuši no koši rudiem uz neizprotamu bēši oranžu.
No visām redzētajām filmām un izlasītājām grāmatām, es sevi nosauktu par vampīru. Es tam negribēju ticēt, bet jau pamošanās brīdī es gāju uz salkani metālisko asins smaržu. Man bija bail atgriezties pie draugiem un vecākiem, un brāļa, tāpēc es skrēju prom.
Man gan nebija instrukcijas kā dzīvot tālāk, tāpēc man gadījās bieži negadījumi, kurus es vēlējos aizmirst, bet es to nespēju.
Es gan redzu dažus plusus būdama šādai. Man vairs nebija mēnešreižu, neslimoju, biju fiziski spēcīga un izturīga. Mani gan kaitināja, ka izskatos nepilngadīga. Jā, tas ir jauki un tā tālāk, bet tas nav ērti.
Tas mērglis, kas mani pārvērta, aizlaidās. Es gan nezinu, kas ar viņu notika, bet vismaz varēja paskaidrot, ko darīt. Vēl labāk, varēja vienkārši nogalināt vai vispār neaiztikt mani.
Tagad man bija jādzīvo kā nu es mācēju. Un bieži šādās naktīs, es domāju par ģimeni. Maniem vecākiem ir jau piecdesmit, sešdesmit gadu, bet brālim - trīsdesmit četri. Draudzenes jau sen būs izšķīrušās un aizgājušas pa dažādiem dzīves ceļiem. Mani bieži interesēja vai viņi vēl atceras mani. Droši vien vecāki uztraucās. Es nevarēju iedomāties, ko mans brālis izjuta. Mēs bijām diez gan tuvi līdz viņš neiestājās koledžā.
Es redzēju kā pa logu ienāca pirmie saules stari, tāpēc ieskatījos pulkstenī. Bija 5.46. Tātad vēl viena stunda gultā un eju mazgāties. Rīt būs sestdiena, kas nozīmēja, ka būs jāaizskrien uz mežu medīt. Manam organismam bija vajadzīgas asinis, jo ķermenis nespēja to ražot. Vispiemērotākās bija cilvēka asinis, bet tās es nekādi negribēju vairs dzert.
Es vēl daudz ko nezināju par vampīru dzīvi, un nemaz nealku to uzzināt, taču daži atgadījumi liek piespiedu kārtā uzzināt jaunas lietas.
Lai neatsvešinātos no cilvēkiem es dzīvoju parastā dzīvoklītī pašā pēdējā stāvā - astotajā. Man ir normāls darbs, kas atļauj man apmaksāt dzīvoklīti, un neko citu man nevajag. Ar cilvēkiem es negribēju kļūt par draugiem, jo man bija bail viņiem, ko nodarīt. Man kādreiz bija kaķis, bet dzīvniekiem es īpaši nepatiku, tāpēc kaķi atdevu kādam večukam pretējā mājā.
Es bieži domāju, kāda būtu mana īstā dzīve, ja es nenomirtu. Ja man neuzrastos šī.

ВЫ ЧИТАЕТЕ
Otrā dzīve
Про вампировKurš ta vēl tic pārdabiskajam? Kaut gan te notiek savādas lietas, nevar būt, ka paranormālais eksistē? Taču Mirabellai tā ir ikdiena. Šausmīga nakts pārvērta viņu no kāju pirkstiņiem līdz matu galiņiem. Viņa nomira, taču atdzīvojās. Pirms lēkt uz sa...