ℐᗅ ℰՏ ℙᗅℒⅈKšႮ...

1.daļa

    Elisone kavēja. Dažreiz viņai šķita, ka Izabella(Elisones labākā draudzene) ir patiešām neciešama, jo kāpēc gan viņai vajadzēja gramstīties Elisones telefonu un izslēgt skaņu?! Meitene pie sevis kaut ko neskaidri nomurmināja un ieskrēja augstskolā. Bet nu, protams, šodien diena bija izvērtusies īpaši nejauka jau pašā rīta agrumā! Tieši Elisonei vajadzēja ieskriet Emetā. Tieši viņai un tieši tagat. Meitene domās sevi strostēja un centās tik puisim garām.  Emets Nīlss bija tā saucamais "Bad boy ". Lielākajai daļai meiteņu viņš šķita seksīgs. Elisone, protams, nevarēja noliegt puiša pievilcību, bet tas viņu meitenes acīs nepadarīja mazāk nicināmu. Elisonesprāt, Emets bija uzpūtīgs plātīzeris, kuram dzīves vienīgais mērķis bija tik pēc iespējas vairāku meiteņu gultās. Elisonē viņš izraisīja tikai riebumu. Viņai pretīgumu izraisīja pat pieskarties puisim.
      Emets paskatījās uz Elisonei un jutās uzjautrinās. Meitene nobolija acis un sašķieba seju grimasē, kas izteica pretīgumu pret viņu. Šis meitenes naivums bija patiesi smieklīgs. Viņš pirmo reizi redzēja, ka šī nūğe kavē lekcijas. Tas viņu patiesi uzjautrināja. Viņš viegli pasmīnēja. Viņš tiešām nezināja kas, bet tas bija kaut kas īpašs, kas lika viņam ienīst šo meiteni. Šajā skolā bija pietiekami daudz nūğu, bet šī meitene bija kaut kā īpaši "nūğīga". Viņam nebija konkrēta iemesla, lai Elisoni ienīstu tā, kā viņš to ienīda. Viņam viņa patiešām kaitināja. Pat zem šī noslēgtā apğērbs varēja redzēt Elisones  sievišķīgās aprises. Meitenei patiešām bija pievilcīgi izliekumi, kurus varēja redzēt pat zem šīm lupatām. Tad kāpēc viņa tos slēpa? Kāpēc viņa nevarēja vismaz ğērbties kā citas?! Ikdienā bija grūti nepamanīt viņas mūķenisko apğērbu. Augstais kakls, garās piedurknes un garie svārki, kā arī mazais sudraba krustiņš, kas meitenei vienmēr bija ap kaklu un dažreiz nomirgoja. Tiešām kā īsta mūķene! Tas Emetu tā kaitināja. Viņš lieliski apzinājās, ka Elisone viņu uzskata par seklu idiotu, bet viņam tas būtībā bija vienalga. Viņš varēja dabūt visas, kuras gribēja. Nu vismaz tā viņš domāja...
    Elisone vēlreiz mēģināja tikt puisim garām un šoreiz meitenei tas izdevās. Viņa ātri skrēja uz lekciju. Rektore bija maza auguma sieviete, jāsaka, ka diezgan patukla. Viņai varēja būt ap 55 gadiem (vismaz Elisonei tā šķita). Sievietei bija gaišbrūni mati, pie saknēm varēja redzēt sirmumu, un zaļas  acis. Seju dažviet vainagoja krunkas. Parasti rektorei bija nogurusi sejas izteiksme, kas liecināja, ka šis nav gluži viņas "sapņu darbs".
Iebrāzusies tur iekšā, viņa bija pievērsusi visu acis sev. Meitene vēl joprojām cerēja nemanāmi ieslīdēt savā vietā. Galu galā jābūt taču optimistam, vai ne?
     Rektore izskatījās apjukusi un nezināja, ko darīt. Citiem kavētājiem viņa nekavējoties būtu nolasījusi garu un izsmeļošu lekciju par kavēšanu un lekcijas traucēšanu , bet Elisonei? Meitene nekad nebija kavējusi un arī atzīmes viņai  bija spīdošas. Viņa vienmēr visu rūpīgi pierakstīja un nekad nekavēja. Viņai noteikti bija iemesls. Izskatījās, ka meitene bija aizgulējusies. Mati bija sataisīti nekārtīgā copē, no kuras bija izspraukusies matu šķipsna. Elisone noteikti bija steigusies. Rektore vilcinājās nevarēdama izlemt. Visbeidzot viņa tomēr izlēma, ka šis būs izņēmums un ļāva Elisonei apsēsties. Bija grūti nepamanīt pateicības un atvieglojuma atblāzmu meitenes acīs. Rektore viegli pasmaidīja un turpināja stundu.
     Elisone apsēdās un centās koncentrēties lekcijai , bet neizdevās. Elisones domas, muļķīgā kārtā, klīda pie galda un krēsla, kurā viņa sēdēja. Tas bija vecs un apbružāts. Dažviet bija gravējumi, rupeklības un tintes pēdas. Cik cilvēki šeit bija sēdējuši? Cik daudz šis galds bija piedzīvojis? Viņa pat nezināja iemeslu kāpēc par to  iedomājās tieši tagat. Patiesībā...kāpēc viņa vispār domāja par muļķīgi galdu. Meitene centās pievērsties stundai, bet šoreiz domas aizklīda pie Emeta. Elisone iedomājās puiša smaidu. Par spīti viņa žilbinošajiem zobiem, tas meitenei riebās, jo tādu īstu smaidu no viņa Elisone nekad nebija redzējusi. Parasti viņš smīnēja. Nebija jau tā, ka meitene vēroja Emetu. Nu vismaz viņai pašai tā nešķita.
-Elisone? - rektore iztraucēja meiteni no pārdomām. Elisonei šķita, ka dzird savus sirdspukstus. Tik uztraukusies viņa bija. Iespējams, ka citiem jautājuma nedzirdēšana nešķistu nekas nozīmīgs, bet Elisonei tas šķita liels pārkāpums. Viņai izglītība dzīvē bija vissvarīgākā. Tas bija viss, kas viņai bija svarīgs, jo ar to bija saistīta viņas nākotne. Kas gan man šodien lēcies?  Elisone domās dusmojās. Kā gan es varēju būt tik izklaidīga?
-Elisone? Kāda ir atbilde? - pēc rektores balss tembra varēja noprast, ka arī viņa jūtas neērti.
-Atvainojiet. Es nedzirdēju jautājumu. - Elisones balss bija nožēlas pilna.
Pēc tā, kā meitene sarka, varētu šķist, ka viņa ir izdarījusi briesmīgāko noziegumu pasaulē. Meitenei vaigos sāka kāpt sārtums un arī klasesbiedri nebija pret viņu jauki. Sākās kņada un apslāpēti smiekli. Visdrīzāk, ka arī citus pārsteidza meitenes šī rīta izkladība. Visapkārt varēja dzirdēt klusus čukstus. Dažus dzirdot, Elisone vēlējās palīst zem sola. Tur skanēja tādi teikumi kā:Skatieties! Nūğe nedzirdēja jautājumu! vai  Šī lūzere nezin atbildi un izliekas, ka nedzirdēja! Elisone vēlējās, kaut zeme viņu aprītu. Un šis viss haoss tikai dēļ 1 nedzirdēta jautājuma. Pēkšņi viņa sāka raudāt. Jā, meitene bija pārāk jūtīga. Viņa vairs nespēja  paciest klasesbiedru ņirgāšanos un apvainojumus. Tas bija par daudz. Elisone piecēlās un izskrēja no klases. Meitene dzirdēja, ka viņai seko soļi. Viņa vēl vairāk sāka skriet un izskrēja no augstskolas. Elisone zināja,  ka nevajadzēja tā darīt, bet šī bija 1. reize, kad meitene savu izvēli nenožēloja. Viņa skrēja skatienam aizmiglojoties ar asarām. Elisone devās uz vienīgo vietu, kur pašlaik gribēja būt. Pie Izabellas.
      Ar Izabellu Elisone iepazinās pirms 3 gadiem. No sākuma Izabella tikai norakstīja no Elisones mājasdarbus, bet vēlāk abas satuvinājās un visbeidzot kļuva par labākajām draudzenēm. Izabella nepiederēja pie "nūğu pulciņa", bet nebija arī pie "stilīgajiem un populārajiem". Viņa bija kaut kur pa vidu. Parasti viņa ğērbās gaiši zilās vai baltās drēbēs, jo viņai šķita, ka tieši šīs krāsas viņai  piestāv vislabāk. Izabellai bija smilšu krāsas mati, kas nebija gluži vienmērīgā tumšumā un lietū vienmēr sprogojās, un zilas acis, kas  Elisonei gan vairāk šķita zilpelēkas. Elisone ieskrēja viņas istabiņā, kas gandrīz vienmēr bija vaļā. Tā kā abas dzīvoja vienā dzīvoklī un īres maksu, kā arī visus pārējos rēķinus dalīja uz pusēm, tad problēmu parasti nekad nebija.
      Izabella gulšņāja gultā.Ieraudzījusi draudzeni tādā stāvoklī viņa uzreiz pielēcās kājās un gāja viņai pretī. Izabella reti redzēja, ka Elisone raud. Iemeslam bija jābūt nopietnam. Izabella apskāva draudzeni.
-Kas notika? - Viņa piesardzīgi jautāja. Viņai bija bail, ka draudzene nesāk raudāt vēl vairāk. Viņa pazina Elisoni tik labi, ka zināja, ja šādos brīžos ar viņu runās pārāk skarbi, tad meitene tiešām salūzīs. Izabella maigi pieskārās draudzenes mugurai. Pēkšņi Izabellai ienāca prātā doma. Drīzāk, jautājums. Viņa saprata, ka nekad nebija Elisonei mugurā redzējusi nevienu kokvilnas izstrādājumu. Lielākoties draudzene vilka sintētikas, lina, zīda vai satīna drēbes. Bet nekad kokvilnu. Tas šķita tik neparasti, ka Izabella pat uz brīdi piemirsa, ka meitene raud vai, ka šis nav gluži piemērotākais laiks draudzenes tincināšanai. Pēkšņi attapusies, viņa atkal maigi pakustināja Elisones plecu, tā mudinādama meiteni runāt.
-Nu.... Viss sākās ar to, ka es mazliet nokavēju lekciju... - Elisone šņuksot iesāka, bet pēkšņi viņas balss toni nomainīja daudz skarbāks. -Tevis dēļ.-
Pēkšņi no raudošās meitenes nebija ne miņas. Elisone atrāvās no Izabellas un neizteiksmīgā, monotonā balss tonī turpināja.
-Es gaitenī saskrējos ar Emetu Nīlsu un mums gadījās "saķeršanās". Nu precīzāk, viņš mani nelaida garām un nekaunīgi nopētīja no galvas līdz kājām. Kretīns! Tad, kad beidzot biju tikusi no viņa vaļā, es iegāju klasē. Nespēju koncentrēties un nedzirdēju rektores jautājumu, tāpēc izgāzos. Pēkšņi likās, ka visi ir pret mani sazvērējušies. Viņi sāka sačukstēties, ņirgāties un aprunāt mani. Es nezinu, kas man uznāca. Laikam, ka vienkārši vairs nespēju, tāpēc sāku raudāt un izskrēju laukā. Es vairs tā nespēju, Iza. - Elisone skumji nopūtās un likās, ka meitene tiešām vairs nespēj tā turpināt. Izabellai jau bija padomā plāns, bet viņa bija gandrīz pārliecināta, ka Elisone tam nepiekritīs. Bet mēģināts nebija zaudēts.
-Klau, Ela... Domāju, ka tev vajag kādu laiku atslēgties no šī visa. Paņem šo nedēļu brīvu. Esmu pārliecināta, ka pat ja tu gadu tur neietu, tikuntā neko nenokavētu. Aiziesim iepirkties. Sestdien pie Vārsvikiem ir ballīte un cerēju, ka nāksi ar mani. - Izabella teica.
-Es ne... - Elisone jau grasījās atteikties, bet Izabella viņu pārtrauca.
-Zinu jau zinu. Tu neej uz ballītēm. Bet vismaz vienreiz pamēģini. Lūdzu! Manis dēļ, Elisone! - Izabella jau burtiski lūdzās un gari vilka katru vārdu, uzsverama "Lūdzu".
-Nu... - Elisone zināja, ka draudzeni būs grūti atrunāt un, ka ja viņa par daudz stīvēsies neatrodot iemeslu, tad Izabella viņu kaut vai aizvilks uz turieni.
-Man nav ko vilkt... - Elisone beidzot izdomāja atrunu.
-Tad aizņemies kaut ko no manis vai aiziesim abas nopirkt tev piemērotu kleitu. - Izabella izsaucās. Elisone vienmēr bija īsts grāmatu tārps, tāpēc parasti Izabellai bija jāiepērkas vienai, jo Elisone parasti uzreiz aizskrēja uz grāmatnīcu.
-Es.... Nu... - Elionei aptrūkās aizbildinājumu.
-Emm.... Man katru sestdienu sāp galva. - Elisone ieminējās.
Izabella saknieba lūpas, lai nesmietos. Dažreiz viņai likās, ka labākā draudzene viņu tur par muļķi. Nu labi... Izabella nodomāja.
-Ak, neuztraucies! Vakar nopirku zāles tieši galvassāpēm. Tās ir ļoti spēcīgas un iedarbojas jau 15 minūšu laikā. Bet ir 1 komplikācija... - Izabella ieminējās.
-Kāda? - Elisone iepleta acis.
-Nu... Tiem kam patiesībām nēsāp galva zūd atmiņa ja šo tableti iedzer. - Izabella fantazēja.
Elisone no sākuma savilka seju nenosakāmā grimesē, bet tad iedunkājusi draudzeni sāka smieties.
-Neāzē mani! - Elisone joprojām smejoties uzrunāja Izabellu.
-Nu tad kā būs? - Izabella jautāja.
-Hmm... Nu... Es apsvēršu tavu piedāvājumu. - Elisone lietišķi noteica, bet jau pēc brīža atkal izplūda smieklos.
     Izabella brīdi klausījās draudzenes smieklos. Bija grūti to izskaidrot, bet Elisones smiekli bija kā maiga melodija. Izabella nekad to viņai nebija teikusi, jo negribēja, lai Elisone uzskatītu viņu par nepieskaitāmu. Viņas smiekli vairāk skanēja kā tūkstots mazu zvaniņu skaņa. Maigi, melodiski un dzidri. Pamanījusi, ka Izabella viņu vēro, Elisone apklusa.
-Vai man kaut kas uz sejas? - Elisone jautāja smaidot tā, ka pat viņas acis dzirkstīja. No viņas tiešām bija viegli izvilināt smaidu.
-Nē, nekas. Es vienkārši aizdomājos kā tu izskatītos vakarkleitā ar lielu dekoltē. - Izabella meloja, bet tas nostrādāja. Elisone vairs smalkāk neprašņāja un atkal sāka smieties. Viņas smieklus iztraucēja telefona vibrācija. Kāds zvanīja. Meitenei ielūkojoties telefonā bija neizpratnes un apjukuma pilna seja. Izabella pašķielēja telefonā un redzēja, ka zvana svešs numurs. Tas vēl nebūtu nekas ja vien šis numurs nebūtu atstājis arī 8 ziņas.
      Elisone blenza telefona ekrānā. Viņa atvēra ziņas. Tās visas bija no nepazīstamā numura.
1. ziņā bija rakstīts: Mums jāsatiekas. 16.30 pie Faslebjē strūklakas.
2.ziņa bija jau uzstājīgāka: Atbildi taču!
3.ziņa bija jau daudz neiecietīgāka: Nolādēts, pacel telefonu!
Pēc tam sekoja 3 tāda paša veida ziņas un pēdējās bija pilnas ar lamuvārdiem. Bet kurš? Elisone nodomāja. Šī persona viņai bija zvanījusi 4 reizes. Lai kā meitene baidījās, viņas ziņkārība tomēr ņēma virsroku ,un, kad numurs zvanīja 5. reizi, viņa pacēla.
-Jā? - meitene nedroši jautāja.
-Nu tad beidzot! - runātājs noburkšķēja. Šī balss... Elisone bija pārliecināta, ka to kaut kur ir dzirdējusi, bet kur?
-Emm.... Kas runā? - Elisone jautāja.
-Tavas sirds pavēlnieks, mazā ... - puisis centās runāt šarmanti. Kā gan šis svešinieks uzdrošinās?! Glupais kretīns!
-Es jautāšu vēlreiz. Kas runā?! - Elisone stingrā un nosvērti saltā balsī jautāja.
-Rāmāk, mazā.. - svešinieka balsī varēja dzirdēt mazu neapmierinātību.
-Es tev neesmu nekāda mazā! Jautāšu pēdējo reizi. K-A-S   T-U  E-S-I? - Elisone saniknota kliedza klausulē. Šis uzpūtīgais kretīns gan bija pārliecināts par sevi! Bet pēkšņi Elisone saprata, kas ir balss īpašnieks. Nu bet protams! Tā bija Emeta balss!Bet kāpēc gan viņš viņai zvanīja?!
-Ko tu gribi? - Elisone tieši jautāja.
-Atnāc uz Faslebjē strūklaku. - balss noteica to tik vienkārši, itkā tikšanās ar gandrīz svešu personu nebūtu nekas īpašs.
-Un kāpēc? - meitene jautāja. Ko gan viņam no viņas vajadzēja?!
-To tu redzēsi, kad atnāksi.-Emets noslēpumaini teica.
-Ja es atnākšu. - Elisone izlaboja. Cik gan viņš bija pašpārliecināts!
-Es zinu, ka atnāksi. Neviena nespēj man atteikt... - viņš iedomīgi noteica un nospieda.
      Kad Emets dabūja Elisones numuru, viņš bija pārliecināts, ka meitene piekritīs visām viņa iegribām, jo kura gan to kādreiz nav darījusi? Kura gan nevēlētos iet ar viņu uz randiņu? Bet pēc sarunas ar viņu, viņš vairs nejutās tik pašpārliecināts. Viņa noteikti tikai izliekas nepieejama... Viņš pie sevis nobubināja. Tā viņš darīja bieži.
     Elisone truli blenza telefonā. Viņa nespēja saprast to, kas tikko bija noticis.
-Nu, kas zvanīja? Ko viņš teica? - Izabella iztaujāja draudzeni.
-Nu tas bija Emets un.... Viņš laikam grib mani satikt. - Elisone vienaldzīgi noteica.
-Pagaidi... Tas Emets?! Emets Nīlss?!-Izabella iespiedzās.
-Jā... - Elisone pacēla vienu uzaci augstā par otru, tā parādīdama, ka nesaprot draudzenes prieka iemeslu.
-Ak! Nē, nekas. Tas jau nav nekas īpašs, ka tevi uzaicina skolas lielākais smukulītis. Nekas īpašs. - Izabella izlikās vienaldzīga un viņas balsī bija skaidri saklausāms sarkasms.
-Ja gribi, vari iet manā vietā. - Elisone vienaldzīgi paraustīja plecus.
-Un patiesībā... Kur viņš dabūja manu numuru? - Viņa aizdomu pilna paskatījās uz Izabellu. Izabella tēlotā šokā iepleta acis un norādīdama uz sevi mēmi vaicāja Tu domā, ka es?!
-Es taču esmu slima. Un man nemaz nav viņa numurs. - Izabella liedzās. Viņa nepadevās melošana. Katru reizi kad viņa meloja, viņa mazliet nosarka un nekad neskatījās tieši acīs. Un arī viņas iepriekš tēlotais pārsteigums diez cik nepalīdzēja.
-Ak, Izabella... - Elisone nopūtās.
-Bet kas? Es tikai gribēju palīdzētu tev tavā "mīlas dzīvē" . - Izabella taisnojās.
-Mīlas dzīvē?! - Elisone sāka smieties.Neko tik absurdu viņa no draudzenes nebija dzirdējusi. Tas tiešām bija smieklīgi. Elisone atkrita gultā un sāka lasīt L. Oliveras bestselleru "Pirms es krītu", kad pēkšņi Izabella paķēra viņas telefonu un ātri skrēja uz vannasistabu. Viņa aizcirta durvis. Ak nē... Elisone nopūtās un teatrāli atkrita atpakaļ gultā. Aptuveni pēc 2 minūtēm no vannasistabas izgāja Izabella smaidot tā, ka varētu šķist - viņa tikko izglābusi pasauli. Elisone sakoda zobus un izrāva Izabellai no rokām telefonu. Ekrānā pazibēja viņas (Nu patiesībā Izabellas) izziņa Emetam. Tajā bija rakstīts : Pēc stundas būšu.