My secret bias [Jeon Jungkook]

#9 Piedošana

Piebraukušas pie manas mājās, es nepaņemdama maisus skrēju uz savu istabu.

Ieskrējusi istabā es ieslēdzos un iekritu gultā vēl jo projām raudādama

Pēc mirkļa es es dzirdēju, ka kāds nāk augšā un parausta manu durvju rokturus, bet persona sapratusi, ka durvis ir ciet persona klusi pieklauvēja un ierunājās.
- Letīcij, tā esmu es Paula, lūdzu atver durvis. - zinot, ka ar viņas nav jēga strīdēties un devos atvērt durvis.

Kad atvēru durvis Paula negaidot mani apskāva.
- Mums jāparunā!- viņa teica un mēs aizgājām apsēsties uz manas gultas malas.

- Es zinu, ka tu pa to tēmu negribi neko dzirdēt, bet man tev ir viens svarīgs jautājums. Tu vēl mīļi viņu Letīcij? - Paula man jautāja.
- Klau, es... - viņa pārtrauca mani pusvārdā.
- Vienkārši atbildi man - tu mīli vēl Jungkooku? - viņa jautāja man vēlreiz.
- Es nemaz neesmu pārstājusi viņu mīlēt. Viņš ir manas dzīves jēga, un es nožēloju, ka es viņam no paša sākuma nepateicu taisnību, jo tad nekas nekas tāds nebūtu noticis. - Es jutu, kaan acīs parādās asaras.
- Tad skrien uz tuvāko kafejnīcu, viņš gan jau tevi tur gaida. - viņa smaidot man teica.
- Paga ko? - Es biju nesaprašanā.
- Es viņam pazvanīju, lai viņš dodas uz tuvāko kafejnīcu un gaida tevi, tāpēc sagatavojies un skrien! - kad viņa man visu paskaidroja, es ātri paņēmu tīras drēbes somiņu un devos uz tuvējo kafejnīcu.

Iegājusi iekšā es redzēju, ka viņš sēž pie galda un skatās telefonā.

Novilkusi mēteli es devos pie viņa.
- Sveiks! - es teicu pieejot pie galdiņa, kur sēdēja Kookie.
- Ak dievs Letīcij, tu atnāci. - Viņš pārsteigumā iesaucās, un es devos apsēsties viņam pretī.
- Ja nebūtu Paula, tu mani nesagaidīju! - es teicu nedaudz stingrākā balsī. - Viņa man teica, ka tu gribi ar mani parunāt - es diezgan vienaldzīgi teicu, lai gan iekšēji, es lēkāju no laimes.
- Klau piedod man pa manu stulbo gājienu, bet tu pati biji vainīga un es... - Es viņu pārtraucu, jo man bija bail par to, ka viss atkal izvērtīsies uz slikto pusi, tāpēc es izdomāju viņam ko pajautāt.
- Es pati ziņu, ka es esmu pie visa vainīga, lūdzu piedod man, bet vai mēs varam sākt veidot no jauna mūsu attiecības, jo es šo mēnešu laikā sapratu ka es nevaru dzīvot bez tevi, un es nožēloju, ka es tev jau no sākuma nepateicu taisnību. - ēd teicu un redzēju, ka Jungkooks nedaudz iesmējās.
- Tu gribi atjaunot mūsu attiecības? - Es pamāju viņam. - Bet šoreiz bez nekādiem meliem labi? - Es pamāju.
-Tad tu piekrīti atjaunot mūsu attiecības? - Viņš pamāja un knapi saturējos, lai nesāktu bļaut pa visu zāli.

Pēc mirkļa mēs devāmies pastaigāties, lai izrunātu, kas šo pēdējo mēnešu laikā ir noticis, un es uzzināju to, ka viņi pēc Ziemassvētkiem braukt kārtējā kocerttūrē, es jau centos izlūgties, lai ņem mani līdzi, bet viņš bija nepierunājams.

Nonākuši pie manas mājas Jungkooks pasmaidīja ar savu mīlīgo smaidu.

- Jungkook beidz - es iesmējos.
- Kas? Es jau neko tādu nedaru. - Viņš iesmējās.
- Tu esi pārāk cute, kad tu smaidi. Tu to zini? - es viņam jautāju.
- Kā tev šķiet? Es esmu populārs, man to daudzas meitenes ir teikušas, bet dzirdot to no tavas mutes, man tas iet kaut kas īpašs. - To pateicis, es sajutu viņa lūpas uz savējām un negaidot es atbildēju viņa skūpstam.

Kad atrāvāmies, es ieskatījos Jungkookam dziļi acīs.
- Es mīlu tevi Oppa. - Es no laimes viņam teicu.
- Paga kā tu mani nosauci? - Viņš bija sašutumā.
- Tu esmu mans Jungkookie Oppa. - To pateikusi, es ātri ieskrēju iekšā, atstājot viņu aiz durvīm.

Sveiku, mani mīļie lasītāji!
Kā jau jūs esat pamanījuši manas daļas kļūst īsākas, jo man trūkst iedvesmas, bet es cenšos domāt, lai varētu publicēt jaunu daļu.

Vēl ir viena lieta, ko vēlējos paziņot. Šim stāstam būs tikai vēl viena vai divas daļas, jo man pa tiešām ir pazudusi iedvesma, bet drīzumā es sākšu rakstīt jaunu stāstu.

Mīlu jūs, un ceru, ka manu lasītāju kļūs ar vien vairāk.