Rožu krūms

1.nodaļa

1864.gads

Tā bija svelmaina vasaras diena. Šķiet, arī mākoņi bijās karstuma, jo gaiši zilā debess bija pilnībā tīra.
Es gulēju mīkstajā zālē zem ābeles, kas meta plašu ēnu pār manu ķermeni. Ar pirkstiem tvarstīju retos gaismas starus, kas izspiedās cauri koka lapotnei.

"Madelain, ko tu dari?" izdzirdēju māmiņas trauksmaino balsi, kas tuvojās.

Strauji pielecu sēdus un plati iepletu acis.

"Ak, meitiņ. Nu ko tu dari? Celies! Sasmērēsi balto kleitiņu. Mēs taču sarunājām, ka šodien būsi rāma un nedraiskosies." māte jau bija piesteigusies man blakus un aiz vienas rokas cēla mani stāvus, reizē tīrīdama manu gaišo tērpu no zāles.

Māte aši ieskrēja mājās, lai paķertu svaigi cepto pīrāgu, un nākamajā brīdī mēs jau bijām karietē, kas veda pie jaunajiem kaimiņiem.

"Atceries par ko mēs runājām, Madelain. Uzvedies pieklājīgi un laipni, smaidi un, lūdzu, nenoklīsti atkal kaut kur mežā. Mūsu jaunie kaimiņi, Lavinsi, ir ļoti cienījami cilvēki. Dzirdēju, ka viņiem ir tava vecuma bērni. Varbūt pat iegūsi jaunus draugus. Ak, cik tas būtu jauki! Tev beidzot būtu īsti draugi, nevis piemājas koki un krūmi.. Es domāju, ka tas tevi labvēlīgi ietekmēs..." māte runāja un runāja, bet es vairs sen viņā neklausījos.

Vēroju skatu, kas pavērās caur šauro karietes logu. Garām paskrēja neskaitāmi daudz puķu- pīpenes, madaras, sarkanais un baltais āboliņš un pelašķis. Tās visas aptvēra zaļā, garā zāle, kas viegli līgojās vējā. Ak, kā es gribēju atrasties tajā pļavā. Pieskarties katram tās ziedam, ieelpot svaigo gaisu, nogulties zemē un ļaut, lai zāle apvītos ap manām rokām, kājām. Putni virs manas galvas mestu plašus lokus un izteiksmīgi vīterotu, rīkodami muzikālu uzvedumu tikai man. Vējš mani ieaijātu saldā miegā. Visa pļava pārvērstos par manu šūpuli.
Kamēr sapņoju,nemanīju, kā kariete ir apstājusies un māte apklususi. Viņa satraukti nopūtās un kārtejo reizi piekodināja mani smaidīt. Kad izkāpām no transporta,mūsu acīm pavērās ievērojams skats.