Rožu krūms

16.nodaļa

Laiks noteikti vairs nešķita sastindzis. Tas skrēja tik ātri, cik strauji mutuļoja ūdens straume gar upes akmeņiem. Es manāmi augu, gan prātā, gan ķermenī. Un es nebiju vienīgā. Kādā 1870.gada vasaras vakarā, kad man bija apritējis jau trīspadsmitais gads, es pastaigājos ar Kristiānu pļavā, kas atradās netālu no manas mājas. Saule jau gandrīz bija nozudusi, debesis bija maigi rozā, bet smilgas mirdzēja zelta nokrāsā. Gaiss bija patīkami silts, bet ne vairs smacīgs, kāds tas bija pēcpusdienā.
"Kristiān, vai atceries to ziemu, kad slimības nokauta apmetos jūsu mājā?" domīgi raudzīdamās, kā vējā līgojas smilgas, vaicāju.
"Jā, protams. Tas bija vienkaikus smags, kā arī viens no gaišākaijiem posmiem mūsu dzīvēs." viņš tikpat domīgi lūkojos uz savām kājām.
"Jā, tā gan. Es nesen nācu pie kāda secinājuma. Šī slimība, drudžainās lēkmes un ilgas pēc gaisa, tās visas bija sekas manai nekrietnajai un negodīgajai rīcībai." es paziņoju.
"Ak tā?" viņš pavaicāja.
"Jā. Es rīkojos absolūti bērnišķīgi, ignorēdama mātes lēmumus un Abijas ieteikumus. Es savā spītībā devos vētrā, lai izdabātu savai nepacietībai un untumiem, nedomādama par sekām un man mīļu cilvēku pārdzīvojumiem. Es biju egoistisks un stulbs bērns. Un tas mani noveda pie slimības - tiešas pārmācīšanas. Tu zini, tagad es labāk apzinos savas rīcības varu un ietekmi. Cik ļoti viss ir nebeidzamā un savstarpēji saistītā ietekmē."
"Tev ir taisnība. Jebkurai rīcībai vienmēr pastāvēs sekas. Tā ir mūsu atbildība, vai labas vai sliktas." Kristiāns beidzot ierunājās.
"Jā, tā ir." es piebildu.
Brīdi klusējām un turpinājām iet.
"Vai zini...līdzīgas atklāsmes pārņem manu prātu jau kādu laiku." es atzinos.
"Mani arī." viņš paskatījās uz mani ar dīvainu un maigu skatienu, kas lika man nosarkt un novērsties.
"Mēs maināmies, mēs augam. Vai tev nav bail?" es vaicāju.
"Bail? Nē! Tikai tagad mēs sāksim dzīvot, Madelain." viņš pasmaidīja, atliekdams manu matu šķipsnu aiz auss.
Nemanīju, kā apstājāmies, taču nu stāvējām iepretim viens otram. Viņa tumši zaļās acis urbās manējās ar vēl neredzētu izteiksmi un apņemšanos, maigi gaišās lūpas viegli pavērās. Mana sirds notrīsēja, kamēr ķermenis atkal uzsāka kustību, atgriezdamies iepriekšējā kursā, izlikdamies neko nemanām.