Nez no kurienes izlīda meitene- balta kā eņģelis. Mati gaiši un cirtaini, lūpas maigi rozā, zaļās acis spīdēja kā divas zvaigznītes. Meitenes seju rotāja smaids līdz ausīm, atsegdams baltos zobus, un vaigi krāsojās sarkani kā rozes. Viņa nesa neredzētu jautrību un gaismu, kas sāka pielipt arī man. Daiļā būtne bija precīza mis Lavinsas kopija. Lavinsas meitai pakaļ skrēja vēl divas mazākas galviņas. Tie bija divi zēni. Viens bija ar tikpat gaišiem matiem, cik meitenei, kas skrēja pa priekšu. Viņa acis bija nedaudz tumšākas par mātes. Mis Lavinsas acis atgādināja gaišas, saules apspīdētas bērza lapas, taču zēna acis krāsojās skuju tumšajā nokrāsā. Otra zēna mati bija melni kā ogle, acis tumši, tumši brūnas, likās, tikpat kā melnas.
Bērni noelsušies pieskrēja pie mātes un visi reizē to spieda lāča apskāvienā.
"Bērni, iepazīstieties, šī ir mis Dārlinga un tā ir viņas meita Madelaina. Viņas ir mūsu jaunie kaimiņi" mis Lavinsa samīļojusi savu atvasi, sāka iepazīstināšanu.
"Prieks iepazīties! Mani sauc Anastasija" meitene gandrīz nemanāmi pakniksēja un ar siltu smaidu nosauca savu vārdu, kamēr zēni nedroši vēroja mani un manu māti.
"Anastasija, cik skaists vārds! Man arī prieks iepazīties! Bet paskat kāda daiļava! Un tik līdzīga māmiņai" māte glaimoja mis Lavinsas meitu.
Anastasija viegli piesarka un sāka smaidīt vēl cītīgāk.
"Un šie ir mani dēli- Kristiāns un Filips." mis Lavinsa lepni norādīja.
Pēc roku kustībām nopratu, ka gaišmatis ir Kristiāns, bet tumšmatainais zēns ir Filips.
"Anastasij, lūdzu, pieņem Madelaini savā pulciņā, izrādi apkārtni!" nama māte izrīkoja meitu.
Anastasija veikli paķēra manu rociņu un vieglā skrējienā sāka vilkt līdzi. Zēni mums dzinās pakaļ, atstādami māmiņas pie lapenes.
STAI LEGGENDO
Rožu krūms
Storie d'amore19.gadsimts. Madelainas labākais draugs ir daba. Ziedi pļavā, koki mežā ir viss, kas piepildīja viņas sirdi, līdz dienai, kad kaimiņos uz dzīvi apmetas jauni iedzīvotāji. Meitenes ģimene pavisam ātri dibina draudzīgas attiecības ar Lavinsiem, taču...
