Rožu krūms

13.nodaļa

Lietus lāses straumēm tecēja gar manu istabas logu, nomainīdamas cita citu un aizmiglodamas skatu uz pagalmu. Visur plūda un tecēja ūdens masas, zeme bija dubļaina un melna. Šādi laikapstākļi bija noturīgi jau vairākas dienas. Sākumā es devos ārā ar divkāršu degsmi, taču mans ķermenis jutās ierobežos, pastāvīgi paslīdēdams, nokrizdams un savainodamies. Tad nokauta un noskumusi pakļāvos palikt iekštelpās un garlaikoties.
Saskaitīdama jau simtu trīsdesmit otro lietus lāsi uz loga rūts, smagi noelpjos un atslīgu istabas dīvānā. Ilgi lūkojos griestos, apsvērdama savas iespējas, līdz beidzot pacēlu rokās Kristiāna doto grāmatu. Tai bija izteikti tumši zaļi vāki kā sūnām mežā, kad tās sāk aptvert nakts tumsa. Es pašķīru lappusi un sāku lasīt. Tā bija dzeja. Brīniškīgi, skaisti un man neaptverami vārdi vijās četrrindēs, līdz galam kaut ko nepateikdami, un es ļāvu tiem sevi apburt.
Pabeidzu savu lasījumu tās pašas dienas vakarā, kad māmiņa nāca nan novēlēt labu nakti.
"Vai es rīt, lūdzu, drīkstētu palūgt Abijai, lai apseglo Nesiju? Es vēlos apciemot Kristiānu." pēc iespējas maigāk jautāju.
"Atvaino, Madelain, bet tu nedrīksti. Ārā ir šausmīgs laiks." viņa norādīja, ietinot mani ciešāk segā.
"Bet esmu aizņēmusies Kristiāna grāmatu. Man nav tiesību to ilgāk paturēt. Man tā noteikti jāatgriež viņam rīt." turpināju lūgties.
"Piedod, bet nē. Esmu pārliecināta, ka viņš sapratīs kavēšanos. Tas ir mans pēdējais vārds." viņa noskūpstīja manu pieri un devās prom.
Es nespēju iemigt, domādama, kā ātrāk nokļūt pie Kristiāna, lai iegūtu vēl grāmatas, līdz nonācu pie domas atkal sadarboties ar Abiju slepenībā. Apsvērdama savu rīcību, iemigu. Tonakt sapņoju par pļavu, kurā ziedēja puķes visās varavīksnes krāsās, tās līgojās vējā vienā augstumā ar kokiem. Zem kādas maigi rozā zieda ēnas, atspiedies pret tā kātu, sēdēja Kristiāns, skrebelēdams vārdus nesaprotamā rokrakstā. Viņš rakstīja dzeju un, ieraudzīdams mani, sāka to lasīt skaļi.
Nākamajā rītā es vairs neatcerējos viņa teiktos vārdus un taisnā ceļā devos pie Abijas.
"Labrīt, mis! Ko mana dūjiņa vēlas?" večiņa, skraidīdama pa virtuvi, maigā balsī vaicāja.
"Ak, Abij, manu mīļo sirsniņ! Ja tu mani patiešām mīli, palūdz, lai Nesija būtu ieseglota." es, cik vien mīlīgi spēdama, lūdzu.
"Aj, aj, jaunkundz. Šāda rīcība jums nepiestāv. Un man nedrīkstētu būt teikšana, taču es tev saku, tas labi nebeigsies."
"Bet vai tev patīk tā jaukā dzija, ko pirms nedēļas tev iedevu?" strauji nomainīju žēlabaino toni pret koķetu pielabināšanos.
"Ar vecas sievas nabaga sirdi tā nespēlējies, bērns. Steidz, nu, atpakaļ uz istabu un liec šim mieru."
"Ak, lūdzu, lūdzu, Abij! Tu nesaproti! Tas ir ļoti svarīgi! Man obligāti jāsatiek Kristiāns. Es tevi lūdzu! Es nepametīšu šo istabu, līdz tu nebūsi piekritusi." cieši pieķēros pie sievietes rokas.
"Nu, labi, labi. Tikai laid, nu, mani vaļā. Parunāšu es ar staļļu puiku. Tikai piesargies, ka esi atpakaļ, līdz pusdienām, ja nē abas iekļūsim nepatikšanās."
"Sarunāts. Abij, es jūs mīlu! Manu gaišo, labo eņģeli! Paldies tev!" apbēru viņas rokas ar skūpstiem un glāstiem.
Drīz vien es lietū un vējā traucos pie kaimiņiem. Ceļš bija šausmīgs- manu ādu līdz pat kaulam skaloja aukstais ūdens, kamēr vējš to padarīja vēl ledaināku. Es drebēju un trīcēju, taču doties atpakaļ būtu bezjēdzīgi.
Nonākusi Lavinsu mājā, es, cik vien iespējams nemanāmi centos ielavīties pie Kristiāna.
"Nākamreiz tu nāksi pie manis!" klusiem soļiem ienācu Kristiāna istabā.
"Madelain! Vai tu esi sajukusi prātā? Tādā lietū! Tādā vējā! Šausmas! Tev noteikti salst. Nāc, apsēdies pie uguns. Es tev tūlīt iedošu segu." puisis satraukts piebīdīja krēslu pie kamīna un uzmeklēja segu.
"Tavas drēbes ir viscau slapjas! Palūgšu istabenei tev kaut ko uzmeklēt no Anastasijas vecajām drēbēm."
"Rimsties, nu, Kristiān. Viss ir kārtībā. Pasēdēšu pie uguns un ar to pietiks. Atnācu atdot grāmatu." jutu, kā siltās liesmas, atdzīvina sasalušos pirkstus.
"Tas viss tikai grāmatas dēļ? Tu taču varēji to paturēt sev." puisis žēlabaini nopūšas.
"Nē, tas nav svarīgākais. Es to dievināju, tāpēc devos šurp, lai tu man iedotu citas." vēl joprojām trīcēdama, bildu.
"Man prieks, Madelaina. Un es ar prieku tev došu savas mīļākās un labākās grāmatas, ja tu šonakt paliktu šeit. Es palūgšu istabenei, lai sagatavo tev kādu istabu."
"Kristiān, paldies, bet tas nebūs nepieciešams. Es sasildīšos un tūlīt došos atpakaļ mājās. Un labprāt aizņemšos tavas grāmatas, ja tu tās man uztici."
"Tu drebi kā pēdējā koka lapa rudens vējā. Un tavas lūpas ir tik zilas." viņš uztraukts teica.
"Viss kārtībā tiešām." turpināju pārliecināt zēnu, bet pati sāku apšaubīt, vai spēšu tikt mājās.
Laikam mana spītība tajā mirklī centās pārliecināt gan viņu, gan mani pašu, kad straujām kustībām mans ķermenis cēlās augšup, bet vieglās trīsās saļima. Un tad sākās ķēdes reakcija. Kristiāns pasauca istabeni, drīz ienāca misis Lavinsa, ierādīdama man tikko iekārtotu un nesen iekurinātu istabu. Pēc neilga laika ieradās arī ārsts, taču vairs neatceros viņa teikto, jo visa degu kā liesmās, reizē trīcēdama no aukstuma.