Rožu krūms

4.nodaļa

Mēs devāmies cauri mājai, līdz pat tās otram galam, lai sasniegtu dārzu. Atzīšos, es biju nedaudz satraukta satikt savus jaunos draugus. Ja vispār sadraudzēsimies. Es tik reti esmu bijusi saskarsmē ar sava vecuma bērniem, ka nezinu, kā man uzvesties vai ko teikt.
Atceros, kā mūs reiz apciemoja kāds sens tēva draugs. Viņam līdzi bija dēls, kurš bija tikai gadu vecāks par mani. Izskatā dūšīgs un brašs, taču sirdī īsts memmes dēliņš. Centos pierunāt viņu uzkāpt uz ābeles, taču šim esot bail no augstuma. Aicināju meža piemalē spēlēt paslēpes, bet viņam esot bail no meža zvēriem. Piedāvāju vismaz paspēlēt ķerenes piemājas pagalmā, kur vecāki blakus, taču puika uztraucās, ka netīšām paklups, pakritīs un kaut ko salauzīs. Atmetu pēdējās cerības un viena devos uz mežu. Tēvs par šādu rīcību dikti sadusmojās, teica, ka tā izrādīju lielu necieņu pret ciemiņiem. Zēns esot garlaikojies, bet es nesapratu kāpēc. Viņš jau neko negribēja darīt.
Citu dienu pie mums atbrauca mammas māsa ar savām divām meitām. Viena bija dažus gadus vecāka, bet otra tādā pašā vecumā, kā es. Abas izdomāja, ka mums jāspēlē tējas viesības pie karalienes. Vecākā meitene, protams, bija karaliene, bet mēs ar jaunāko bijām viņas viešņas. No manas istabas izstiepām dažus vecus auduma gabalus, kuros visvisādi ietināmies. Tas bija mūsu svinīgais tērps. No mātes izlūdzāmies trīs porcelāna krūzītes un par mūsu galdu kalpoja mana kurpju lāde. Pāri pārklājām baltu, mežģīņu galdautiņu. Nekas karalisks tas nebija, taču mūsu bērna prātam tas bija viss, ko var vēlēties. Man pat uz brīdi bija interesanti. Nepagāja pat stunda, kad es sāku justies garlaikota, tāpēc mudināju meitenes doties ārā, ķert piedzīvojumus. Māsīcas kategoriski iebilda, izsmēja mani par to, teica, ka dāmai tā neklājas darīt.
Kopš šiem diviem atgadījumiem es vairs nerādos mājās, kad uzzinu, ka mūs kāds apciemos ar saviem bērniem. Parasti nolīdu kaut kur mežā un tēloju, ka esmu princese, kas glābs zvēru karaļvalsti no ļaunā vilka. Vai devos uz pļavu, glāstīju ziedus, dungodama melodiju, kuru māte man mācīja spēlēt uz klavierēm. Viss šķita labāks un aizraujošāks par nomācošo vienaudžu klātbūtni. Protams, vecāki nebija priecīgi, centās mani pierunāt klausīt, piesolīdami dažādus labumus, konfektes vai jaunu kleitiņu no Parīzes, taču es biju spītīga un turējos pie sava. Māte saka, ka tas man iemantots no tēva.
Tas izskaidro manu satraukumi, bailes, ka nepatikšu Lavinsu bērniem vai vēl sliktāk- man nepatiks viņi.
Kad beidzot bijām nonākušas dārzā, mūsu acīm pavērās plašs lauks. To ieskāva mežš un to noklāja rūpīgi nopļauta, spilgti zaļa zāle. Nokāpjot pa nelielajām trepēm, pie kājām stiepās akmeņota taka, kas veda cauri balto rožu krūmiem. Ak, cik skaisti bija ziedi, cik kupli krūmi un cik patīkama smarža plūda manī. Taka meta vairākus līkumus, veidodama labirintu, taču mis Lavinsa mūs virzīja taisni, līdz pat baltai koka nojumei, kur laikam paradzēta tējas dzeršana.
"Es atvainojos, bērni atkal kaut kur nolīduši. Nekas, tūliņ pasaukšu." sieviete ierunājās, kad bijām sasniegušas lapeni.
"Anna! Anna! Kur jūs esat? Ciemiņi klāt!" mis Lavinsa nedaudz paaugstinātā balsī sauca, tad vēlreiz pagrieza galvas pret mums un kautri pasmaidīja. "Tūdaļ jau viņi būs klāt."