Rožu krūms

7.nodaļa

Tā bija viena no labākajām dienām manā mūžā. Lavinsu bērni izrādījās ļoti jauki un, brīnumainā kārtā, tikpat piedzīvojumu kāri un fantāzijas bagāti, cik es. Mēs visu dienu pavadījām meža karaļvalstī. Rāpāmies kokos, lecām pāri mazajam starutiņam, ko galvā redzējām kā lavas straumi, vācām čiekurus no kādas bedres, kuru vēlāk nosaucām par Laumiņu ieleju, jo gaismas stari, kas spiedās cauri koku galotnēm, izskatījās pēc simtiem laumiņu. Vēl nekad mūžā nebiju tik daudz lēkājusi, rāpusies un rotaļājusies, cik todien. Diemžēl saule solījās drīz pazust no debesīm, tāpēc mums nācās pamazām doties uz māju pusi.
"Tu drīksti mani saukt par Annu, ja vēlies." Anastasija ar siltu smaidu to paziņoja, kad bijām šķēršojuši karaļvalsts robežlīniju starp vecajiem ozoliem. Es to uztvēru par labu zīmi, tas nozīmēja, ka bijām sadraudzējušās.
Kad nonācam atpakaļ dārzā un devāmies pie nojumes, dzirdējām māmiņu skaļos smieklus. Sākumā neticēju, ka tā ir mana māte, kas smejas līdzi mis Lavinsai, taču, kad nonācām pie lapenes, es redzēju mātes sejā vēl neredzētu sārtumu. Acīs kā lukturīši viegli mirdzēja maza gaismiņa, un viņas smaids pauda patiesu jautrību. Arī smalkās mis Lavinsas vaigi dega rožu sārtumā, un smaids viņu atbrīvoja no rūpju nomocītās sejas.
"Ak, bērni jau klāt! Jūs tik ātri!" mis Lavinsa, atbrīvojusies no smiekliem, nedaudz pārsteigti teica.
"Māmiņ, ārā jau sāk krēslot. Likās, ka tu uztrauksies." Anna uzjautrināta par mātes prieku noteica.
"Vai, tiešām! Es pat nepamanīju, kā paskrien laiks. Mans vīrs noteikti uztrauksies, mums ar Madelainu būtu jādodas mājās." mana māte kā tikko pamodusies ierunājās.
"Mājās?! Vai Madelaina nevar pārlaist nakti pie mums? Ir taču jau vēls!" Anastasija pēkšņi atdzīvojās.
"Protams, paldies par patīkamo piedāvājumu, Anastasij, bet nav jau tik vēls. Mūsu māja arī nav tālu, tiksim mājās pirms saule vēl būs norietējusi." māte pieklājīgi noraidīja Annas piedāvājumu.
"Mis Dārlinga, noteikti atbrauciet pie mums vēl kādu reizi. Es tik labi laiku sen neesmu pavadījusi. Un, cik redzams, arī mūsu bērni ir sadraudzējušies." nama māte sirsnīgi smaidīja.
"Jā, protams! Es arī lieliski pavadīju laiku. Noteikti atbrauksim vēl kādu dienu. Un esiet laipni gaidīta arī pie mums, mis Lavinsa."
Lavinsa ar saviem bērniem mūs pavadīja līdz pat karietei. Māmiņas nebeidza runāt par jauki pavadīto dienu un nākamo tikšanās reizi. Kad bija laiks doties, Anna un pat zēni mani cieši apskāva un lūdza, lai noteikti atgriežos.
Ceļš mājup likās tik patīkams. Manu prātu māca viegls uzbudinājums, es nevarēju nosēdēt mierīgi. Prieks manā sirdī lika man dīdīties, vicināt kājas un grozīties. Parasti māmiņa man to aizrādītu, taču viņas sejā bija lasāms patiess apmierinājums. Likās, viņa sapņo par nākamo ciemošanā reizi, ka nemana, kā uzvedas viņas meita.
Nespēju noticēt, ka man bija draugi. Īsti draugi! Tādi, ar kuriem varēja rotaļāties no visas sirds. Tādi, kurus sapratu es un kuri saprata mani.