Rožu krūms

10.nodaļa

Tā nemanāmi paskrēja mana mūža gaišākie un siltākie gadi, līdz pienāca liktenīgā vasara, kad viss, šķita, mainījās. Man tik tikko palika vienpadsmit gadi, bet Anastasija iesoļoja savā piecpadsmitajā. Un laikam gadu starpība beidzot mūs noķēra, jo mana draudzene strauji mainījās.
Uz pavasara beigām meitene ievērojami mazāk laika veltījā mūsu ikdienišķajām rotaļām. Draudzene vairāk nodevās mācībām, bieži uzturējās vecāku lēdiju sabiedrībā, dzerdama tēju. Jūnijā mēs tikpat kā nerunājām, mūsu draudzībai bija pienācis straujš un negaidīts gals. Tikai retajās reizēs, kad satikāmies viesībās, pieklājības pēc pārmijām dažus vārdus: "labdien", "kā jūties", "cik šodien skaista diena". Un arī ārēji Anastasija mainījās. Viņas augums kļuva sievišķīgāks un formīgāks, viņas kustības bija līganākas un mierīgākas, bet seja ar katru dienu vēl vairāk līdzinājās misis Lavinsai. Taču pārmaiņu kulminācija pienāca augustā.
Lavinsi rīkoja savu ikgadējo vasaras aizvadīšanas balli. Uz viesībām ieradās viesi no dažādām pasaules malām- seni draugi, biznesa partneri un citi augstākās sabiedrības pārstāvji, kuriem ar šo ģirmeni, ja godīgi, nebija nekāda sakara. Mājai jau nedēļu iepriekš tika pievērsta īpaša uzmanība. No rīta līdz vakaram tajā kā čaklas bitītes nemitīgi rosījās kalpotāji. Viņi cītīgi berza grīdas, spodrināja dakšiņas un karotes, kas spīdēja un laistījās. Noklāja galdus ar visbaltākajiem galdautiem, piepildīja stūrus ar viskrāšņākajiem ziediem, kas piepildīja telpas ar spēcīgu aromātu, ka, aizverot acis, likās, esmu nonākusi dārzā, ne mājā.
Pirmajā svētku vakarā pēc svinīgajām vakariņām, viesi devās uz lielo zāli. Telpas vidū griezās dāmu greznās un kuplās kleitas, kas bija ieskautas vīru stingrajos tvērienos. Aizrautīgos dejotājus pavadīja orķestris, kas netaupīja savus spēkus, bet izlika visu savu sirdi melodijā. Izskatījās, ka daži muzikanti ir pilnībā iegrimuši līganajā vijoļu un virtuozajā klavierspēlē, jo to acis bija ciet, bet pirksti neizsekojami skraidīja pa instrumentu. Zāles malās bija sastājušies pārējie ļaudis, kas savā starpā jautri tērzēja, atzinīgi vai nievājoši vērtēja dejotājus, šķietami tos aprunādami, un daži nepacietīgi gaidīja, kad arī viņus uzlūks uz deju. Gaidītāju starpā bija arī Anastasija. Meitene bija tērpusies gaiši zilā tērpā, kuru akcentēja nelieli zelta izšuvumi. Kleita manāmi izcēla viņas smalko augumu. Blondie ieskrullētie mati bija sacelti augšup un sasprausti ar zelta sprādzi, kuru rotāja mazs taurentiņš, kas bija pieskaņots kleitas toņiem. Matu sakārtojums atklāja viņas graciozo kaklu un sīkos plecus. Tik skaistu Anastasiju es vēl nebiju redzējusi. Taču meitene izskatījās nedaudz satraukusies. Viņas acis kautri šaudījās no vienas zāles malas, līdz otrai, rokas nervozi knibināja kleitas audumu, un zobi maigi koda apakšlūpu. Pēkšņi pie jaunās lēdijas piegāja kāds stalts puisis, izteiksmīgi sniegdamies pēc viņas rokas. Anastasijas acis kā mazi dimantiņi viegli iemirdzējās, vaigi iekrāsojās maigi rozā, un sejā parādījās plats smaids, kas drīz vien tika savaldīts, lai netiktu izrādīta lieka iekvēle. Jaunais vīrietis patiešām bija skaists. Viņa mati bija medus blondi, deguns- taisns, bet sejas uzbūve bija simestriski pareiza un stingra. Jaunietis zināja, ko dara, jo pārliecinoši vadīja Anastasiju, kura gandrīz vai kusa puiša rokās. Laikam šī deja pamatīgi satuvināja abus jauniešus, jo visu atlikušo viesību laiku viņi viens no otra neatgāja ne soli. Abi staigāja pa dārzu, stundām ilgi tērzēdami. Mēs ar Filipu un Kristiānu, būdami vēl tikai bērni, viņus izsmējām un ķircinājām. Anastasija vienmēr puiša priekšā centās savaldīties un mums veltīja tikai naidīgus skatienus, taču, kad viņai radās izdevība, tad mētāja mūs ar dažādiem apvainojošiem vārdiem, dažreiz pat dusmās skrēja pakaļ. Bet mēs bijām tik veikli, ka viņa mūs nenoķēra. Un kas to lai zina, ko viņa mums izdarītu?
Taču ar viesībām viņu mīlas stāsts nebeidzās. Vīrietis bieži viesojās pie Lavinsiem, apdāvināja Anastasiju ar iespaidīgām dāvanām, bet augusta beigās puisis lūdza meitenes roku. Sākumā vecāki bija noraidoši, ņemot vērā īso pazīšanās laiku, taču meitas karstās asaras un nogurdinošās lūgšanas, mīkstināja viņu sirdis. Kā nekā, misters Rollijs nāca no bagātas un dižciltīgas ģimenes, kas, manuprāt, bija galvenais iemesls, kāpēc Lavinsi piekrita laulībām.