Rožu krūms

12.nodaļa

Debesis bija viegli apmākušās, pelēkas un drūmas, tās lika aizmirst, kas ir saule un gaisma, tomēr nenesa lietu. Vējš uzstājīgi lieca kokus, kas iekrāsojās sarkani, oranži un dzelteni, daži jau bija pavisam kaili un tramīgi kustināja savus melnos zarus. Visapkārt lidinājās vecās koku lapas, dažreiz uztraukdamās man virsū. Es, kā man pašai patika domāt, traucos līdzi vējam, ja ne ātrāk.
Bija 1868. gada 31.oktobris, visapkārt bija jaušams rudens. Gaiss bija vēss un aizvien nepatīkamāks garām pastaigām. Izlūdzos mūsu mājas uzticamajai namsaimniecei Abijai, lai palūdz staļļa pusim iejūgt manu zirgu Nesiju. Viņa bija tīrasiņu ķēve - bērs zirgs, kas bija smilšu dzeltanā tonī, bet saules gaismā tās spalva mirdzēja kā zelts. Tēvs man to uzdāvināja desmitajā dzimšanas dienā, pamanīdams manu degsmi un prasmi apieties ar zirgiem. Sākumā Abija atraidīja manu lūgumu, jo zināja māmiņas nepatiku, kad jāju vētras laikā, tomēr, zinādama nabaga vecās sievietes vājību, piesolīju viņu apgādāt ar visdažādāko dziju adīšanai, un viss veikli tika noorganizēts. Zinu, ka kukuļošana nepieder pie jaunas dāmas uzvedības ābeces, tomēr katru pirmdienu man ir īpaši svarīgi tikt pie Lavinsiem.
Durvis pavēra Oto, tas pats vecais vīrs ar sirmajiem matiem un laipno skatienu, kas kalpo šai ģimenei jau vairākus gadu desmitus.
"Labas dienas, jaunkundz! Jūs neizlaidiet pat pirmdienas, kad ārā plosās vētra?" viņš maigi smaidot paklanījās.
"Protams ne! Vai tad man bail no nelielas vēja brāzmas? Es to noskrēju!" novilkdama cimdus un cepuri, ļāvu sevi vadīt iekšā siltajā namā.
"Par to nešaubos, jaunkundz. Misters Lavinss ir kamīna istabā. Vai jūs pavadīt?"
"Nē, liels paldies. Tikšu galā pati." silti pasmaidīdama, devos uz kamīnistabu.
Un tur jau viņš laiski gulēja - Kristiāns, uz tumšsarkanā samta dīvāna iepretim kamīnam, kur karsti dega uguns, lasīdams grāmatu. Tieši rītā, kad puišiem vajadzēja doties uz skolu, Kristiāns mocījās drudzī. Tika nolemts, ka pagaidām prom dosies tikai Filips, kamēr pusis atlabs un pievienosies brālim. Tomēr Kristiānam ilgi nepalika labāk, viņš bieži slimoja, līdzi paraudams arī Anastasiju un Lavinsas kundzi, kurus laikam vienoja tuvāki gēni. Misters Lavinss, ņemot vērā apstākļus, nolēma jaunāko dēlu sūtīt mācībās tikai nākamgad. Vai es jutos atvieglota par to? Atzīšos- jā. Vismaz viens no maniem sirdsdraugiem netika man atņemts. Tomēr skumu par Filipu, kam pavisam vienam bija jādodas svešumā un tālumā, prom no manis.
Un tas arī bija iemesls, kāpēc katru pirmdienu bez izņēmumiem viesojos Lavinsu mājā. Nedēļas sākumā tika piegādāts pasts, kur viemēr bija adresēta vēstule man no Filipa. Mēs bijām kļuvuši par vēstuļu draugiem, un, lai gan tas nebija tas pats, kas skriet kopā pa mežu tuvu viens otram, tas bija kaut kas. Un šis "kaut kas" bija kļuvis par manu laimīgāko brīdi nedēļā.
"Vai tu nebaidies, ka tik daudz lasot, tev pārsprāgs smadzenes?"  iekrītot dīvānā, nosmejos.
"Ak, Madelain! Tu mani nobiedēji! Vai, lūdzu, vairs tā nedari, citādāk mana sirds to vairs neizturēs!" Kristiāns manāmi noraustījās, aizvēra grāmatu un pielika roku pie sirds.
"Vai, piedod, piedod, piedod! Domāju, ka dzirdēji, kā ienāku istabā." es sāku skūpstīt drauga bālās rokas ar savām karstajām lūpām, lai aidzītu nejauko pārbīli.
"Viss kārtībā. Es laikam biju pārāk dziļi ieslīcis grāmatā. Un nē! Manas smadzenes nepārsprāgs." jau zinādams, ka atkārtošu jautājumu, Kristiāns, izbolīdams acis, noteica.
Es piegāju pie kamīna, lai sasildītu savas rokas.
"Vai zini, Madelain, grāmata- tā ir vērtība. Tā man teica mamma. Tev arī vajadzētu tās biežāk palasīt, un atieties no tās skriešanas un lēkšanas." viņš pēc brīža, kā pašam šķita, gudri mani pamācīja.
"Bet vai zini, Kristiān, ja tu biežāk izietu ārā un ieelpotu svaigu gaisu, tad tu nebūtu tik nīkulīgs un neslimotu!" es atšavu.
"Te nu atkal!" puisis nopūtās.
"Bet tā ir!" es neatkāpos.
"Labi, piedod! Nekašķēsimies tagad, esmu patiešām noguris"
"Nu labi, piedod tu man arī!" es, piegājusi pie puiša, uzliku savas siltās, tikko pie uguns turētās rokas uz viņa rokām.
Mēs abi pasmaidījām un uzskatījām to par zīmi, ka pasludināts miers.
"Šodien iegriezās pastnieks." viņš ierunājās.
"Vai tā?" es, šķietami, bezrūpīgi, pavaicāju.
"Jā. Man ir kāda vēstule, kura adresēta Madelainai." viņš turpināja.
"Ak, cik negaidīti!" es centos neskatīties uz zēna smaidošo seju.
"Jā, un to parakstījis kāds Filips. Vai jūs šo personu zinātu?"
"Filipu? Varbūt...kāds būtu šī kunda uzvārds?" es centos nesmaidīt.
"Šis kungs sevi dēvē par Lavansu."
"Ak, tas Filips! Jā, tagad atminos, par kuru iet runa."
"Hmm... viņš jūsos neizraisa nekādu interesi, kā redzu. Varbūt vēstule jāsadedzina." izvilcis no halāta malas papīra sloksni, viņš to sāk virzīt pretī liesmām.
"Tu traks esi?" es strauji salecos un stiepjos pēc papīra, kamēr viņš to stiepj tuvāk ugunij.
"Nu beidz taču! Es atzīšos! Es viņu pazīstu, vairāk kā pazīstu! Es viņu mīlu un dievinu katru viņa atvēlēto vārdu man! Tagad rimsties un atdot to man."
"Jā, bet tu man kaut ko dosi pretī." Kristiāns viltīgi pasmaida.
"Ko tu esi nolēmis?"
"Esmu nolēmis tev atdot šo vēstuli, ja tu izlasīsi vienu grāmatu pēc manas patikas."
Es kādu brīdi lūkojos uz draugu ar dusmīgu bērna skatienu, taču sapratusi, ka tas viņu nekādīgi neietekmēs, padevos un apsolījos tā izdarīt.
Pēc vienošanās viņš man atdeva vēstuli, ielikdams to grāmatā, ko turējā klēpī. Mēs nedaudz apspriedām aizvadīto nedēļu, un drīz vien es devos mājās, lai māmiņa nepamanītu manu prombūtni.