Pāris nedēļas bija ieilgušas līdz vairākiem mēnešiem. Bija paskrējis novembris un visa ziema, tomēr laiks, dzīvojot iekštelpās, šķita neeksistējam. Man likās, ka viss ir apstājies un sastindzis mūžīgā kompozīcijā. Līdz pienāca 1869.gada 14.marts.
Es brokastoju Lavinsu mājas mazajā ēdamtelpā pie loga. Visi, šķita, jau bija pie manis pieraduši kā pie pašsaprotamas ģimenes daļas, un es siltajā bezrūpībā malkoju kafiju, kas atradās smalkā porcelāna tasītē no Londonas.
"Labs rīts, jaunkudz!" ar starojošu smaidu sejā istabā iesoļoja Kristiāns, dziļi paklanīdamies.
"Bonjour monsieur!" es tikpat gaiši atbildēju.
"Kā jūs šodien jūtaties?" viņš piesēdās pie galda un arī sev tasē ielēja kafiju.
"Žilbinoši, paldies! Kāda saule jums šorīt uzspīdējusi, ka esat tik starojošs?" Kristiāna gaisā virmojošais optimisms arī man sāka pielipt.
"Neviena saule nav izraisījusi manī šo gaismas staru, bet gan jūs, Madelaina! Un jūs mani šorīt turpināsiet iepriecināt, ja dosities pastaigā cauri rožu dārzam!"
Es dīvaini paskatījos uz puisi ar tādu kā neticīgu skatienu.
Kristiāns viltīgi pasmaidīja un atkoda brangu gabalu no sviestmaizes.
"Nejoko ar mani, Kristiān. Saki taču patiesību vienreiz!" es satraukta ātri noskaldīju.
"Tā ir vistīrākā patiesība, ko pats ārsts man šorīt teica. Tu, Madelaina, nu drīksti atgriezties dzīvē kā putns debesīs, pilnā sparā un uz augšu! Un..." viņš nepaspēja pabeigt sakāmo, kad es cieši puisi ieskāvu savās rokās, nedaudz pakratīju un sasitusi plaukstas iespiedzos.
"Nu ko tu vēl gaidi? Ejam!" un es arī aizskrēju.
Taisnā ceļā uz durvīm, kas veda uz dārzu, lai tās atrauta vaļā.
Tur jau tās bija. Manas īstās mājas. Svaigais gaiss, gaiši zilā debess, staltie koki un mīlīgie krūmi. Sniegs bija jau gandrīz izzudis, tikai dažviet nožēlojami vēl snauduļoja baltā masa, aptraipīta ar pavasara melno zemi. Citviet tas bija izkusis dzidrā peļķē, kas atstaroja gaišas debesis ar spožo, balto sauli tajās. Kaut kur tālumā mutuļoja strautiņš un ārā bija jaušams drīz plaukstošs pavasaris. Es ievilku gaisu dziļi savās plaušās un jutos kā pilnīgā ekstāzē.
"Vai dosimies, manu putniņ?" Kristiāna roka apķēra manējo un silts skatiens mudināja mūs doties pastaigā.
YOU ARE READING
Rožu krūms
Romance19.gadsimts. Madelainas labākais draugs ir daba. Ziedi pļavā, koki mežā ir viss, kas piepildīja viņas sirdi, līdz dienai, kad kaimiņos uz dzīvi apmetas jauni iedzīvotāji. Meitenes ģimene pavisam ātri dibina draudzīgas attiecības ar Lavinsiem, taču...
