Falling For You | LV

Chapter 18

-"Sveika, Karlīn."- teica pazīstama balss.

Es paskatījos uz to sievieti un skaļi nobļāvos.

-"VĀCIES!"- es bļāvu.

-"Meitiņ, viņa grib ar tevi parunāt."- tētis teica.

-"Un Tu tam piekriti? Pēc tā visa, ko viņa Tev nodarīja, tēt? Viņa pameta tevi ar gadu vecu bērnu.....

"ieelpa"

Viņa pameta savu bērnu, kuram vajadzēja mammu. Visus tos 15 gadus viņa par mums nedomāja un tagad pēkšņi ierodas?"- es teicu.

-"Ko Jūs vēlaties, Evansas kundze?"- es jautāju, nicinošā balsī.

-"Es vēlos ar tevi parunāt, Karlīn."- viņa atbildēja.

-"Mums nav par, ko runāt."- es teicu.

-"Jūs... nē pat Jūs nē.... mani pameta mana mamma, Anna Alena, kura tagad ir slavena oligarha sieva un divu bērnu mamma. Es jūsu bērns neesmu, tāpēc mums nav par, ko runāt."- es teicu.

-"Kristofer, dari kaut ko, lūdzu."- viņa lūdzās.

-"Piedod, bet Tu dzirdēji bērnu."- tētis atbildēja.

-"Kā vispār, tēt...

Tu viņu varēji ielaist šajā mājā, kad Tu joprojām skaties visus albumus un kāzu video? Kā? Tēt, tiec viņai pāri. Tu pats redzi kāda viņa ir. Viņa izskatās pēc iedomīgas bagātnieces un viņas pagātne ir briesmīga. Viņa pameta savu bērnu un vīru, lai tikai būtu bagāta un kļūtu slavena."- es teicu, jau izplūdot asarās.

-"Karlīn, meitiņ..."- Anna teica.

*domas*

Ne jau atkal....

Nē...

Nenāc klāt panikas lēkme...

Es sāku skaļi elsot, man viss sāka griezties.

-"Kristofer, ūdeni! Viņai sākas panikas lēkme!!"- Anna skaļi teica.

Viņa pienāca man klāt un noguldīja mani.

-"Ne...nenā..."- un es zaudēju samaņu.

-"Kristofer, spirtu!"- viņa bļāva.

• pēc vairākām stundām •

Es pamodos ne savā istabā, ne slimnīcā.

Es biju kaut kādā istabā, kuru nekad nebiju redzējusi.

Paskatījos pa logu un pamanīju, ka esmu kaut kādā villu rajonā.

-"Bļāviens!"- es nobļāvos un ātri skrēju ārā no istabas.

Lidoju lejā pa trepēm un dzīvojamā istabā pamanīju....

Ieelpa...

Viņu....

Martinu.

Martins bija atspiedis savu elkoni pret galdu un dzēra coca-cola bundžiņā.

-"Meitiņ, Tu esi pamodusies."- istabā ienāca Anna.

Martins uzreiz savu skatienu pievērsa man.

Viņš vēl nebija mani manījis telpā.

-"Es neesmu Tava meita! Kur šai ēkai ir izeja?"- es jautāju.

Martina sejā bija apjukums. Viņš nesaprata, kas notiek.

-"Karlītija... lūdzu."- mamma lūdzās.

Man gar vaigu notecēja asaru, izdzirdot Karlītija.

Tētis teica, kad es biju zīdainis, mamma mani tā visu laiku sauca, jo, tad es vienmēr pasmaidīju.

Es pat esmu redzējusi video, kā viņa mani tajā vārdā sauc.

-"Kāpēc? Kāpēc Tu pameti mani, kad man bija tikai gads? Tikai gads!"- es viņai jautāju, kliedzot.

-"Karlīn, nomierinies!"- Martins teica man.

-"Neiejaucies, Evans."- es teicu pretī.

-"Karlīn, Tu mani nesapratīsi."- viņa man teica.

-"Es tevi tagad nesaprotu. Es nesaprotu, kā var atstāt savu viengadīgo bērnu un uzreiz pēc 10 mēnešiem Tev jau ir jauna ģimene, divi bērni."- es viņai teicu.

-"Tu vienkārši esi zelta meklētāja. Meklē, kur nauda. Atradi? Ceru, ka tagad esi laimīga un lūdzu vairs nenāc uz manu māju. Durvis Tev netiks atvērtas."- es teicu un, tad devos meklēt izeju.

-"Martin, lūdzu palīdzi."- Anna teica.

-"Martin, nenāc man klāt."- es viņam bļāvu.

Viņš mani paņēma uz pleca un nesa augšā.

-"Atlaid mani!"- es viņam bļāvu.

-"Piedod, meitiņ, bet es gribu, lai Tu mani uzklausi un, kamēr Tu nebūsi uzklausījusi mani, tikmēr Tu netiksi prom."- viņa teica.

-"Ragana! Tu esi ragana!"- es bļāvu un Martins mani ienesa savā istabā.

-"Ko Tu dari?"- es viņam jautāju.

—————————

Ej Tu nost! Vēl 30 dienas līdz skolai😱